lmr

07:52: vakardien izbesīja zīmēšana. modeļi izdomājuši, ka klausīsies savu mūziku, tad nu četras dienas nedēļā es noteikti dzirdēšu mad world, keitiju periju un vēl šo to. vakar tur bija karsti, man nekas nesanāca, es ar dzēšgumiju mēģinu izdzēst gaišāku laukumiņu sejā, pēkšņi tur parādās zaļš pleķis, jo kaut kādā mistiskā veidā eļļas krāsa mēdz nonākt arī uz zīmēšanas molbertiem un taburetēm, līdz ar to arī uz manas dzēšgumijas. un tad nu manā divas nedēļas zīmētajā darbā kaut kāda loha, kurš pēc sevis nevar novākt, dēļ sekundes laikā parādās neizdzēšams, zaļš pleķis tieši sejā, un fonā keitija perija, bļe, dzied "this is no big deal, this is no big deal, THIS IS NO BIG DEAL", un modelis uz podesta pliks stāv un smaida. atnāk skolotāja aizvietotājs un sniedz kārtējo padomu, kā radīt skaistu zīmējumu - izcel seju, pārējo atstāj migliņā, jo pat tad, kad mēs zīmējot pilnu figūru, mums esot jāizstrādā seja. bet nu es nesaprotu, kā tad es kaut ko iemācīšos, visu mūžu atstāšu ķermeņus miglā un sejas asas? vislielākais kontrasts esot vistuvāk gaismai, bet citi skolotāji vislielāko kontrastu liek parādīt vietā, kas esot vistuvāk tev, jo nu arī tas rada telpas efektu. un cits skolotājs liek man labot perspektīvu - viņam tā viena kāja manā zīmējumā izskatoties pārāk augstu, bet nu esot ļoti iespējams, ka es, gara auguma cilvēks, no augšas skatoties tā arī redzu, BET TĀ NEESOT LABI, un tad man tā kāja jāuzzīmē tā, kā es redzētu, ja es būtu īsāks. nu nafig? kam tas vajadzīgs? es zīmēju punduriem vai sev? nu okei, varbūt es vienkārši stāvēju modelim par tuvu, tad zīmējumi mēdz izskatīties mazliet savādi, bet nu tā nav vienīgā reize, kad man jāpielabo savs augstums. bet nu ja tas izskatās pareizi manās acīs, ka viņš tur stāv priekšā uz podesta tieši tā, kāpēc lai tas neizskatītos pareizi zīmējumā? tikai tādēļ, ka no tāda augstuma citi tik bieži neredz pasauli? man jāmācās uzzīmēt vidējo aritmētisko? es nesaprotu un vienmēr aizmirstu pavaicāt.

vēl es vakar griezu tektonikai organisko stiklu, līmēju caurspīdīgas mājas, kuras apēdīs zeme. nazītis grieza stiklu, bet vienā brīdī arī manu kreisās rokas rādītājpirkstu, tieši gar nadziņu un diezgan dziļi. bērnībā es taču katru dienu savainojos un asiņoju, bet tagad tas notiek tik reti, ka vienmēr manī rada šoku. pirms miega galvā uz repeat gāja filmiņa, kurā lēni griežu sev pirkstā, miesā parādās neliela spraudziņa, ārā tek mana magma, pēc tam galvā izskrienu cauri fotogalerijai ar gangrēnu - internetā redzētu un izfantazētu. tagad mana rādītājirksta galā ir tāda kā no vates un plāksteriem veidota pavāra cepurīte, kuru man ir bail novilkt, bet vajag.