:
šodien bijām arsenālā ar sandru krastiņu.
man tā patika! bijām iepriekš ar heinrihsonu, un es nezinu, viņš visu laiku murmulē kaut kādu savu domu plūsmu, kas ir tik nesakārtota un neskaidra, tas viss atspoguļojas viņa neizprotamajos uzdevumos, bet nu es pamanīju visādus foršus glezniecības efektus, kurus izmēģināšu pats, un kopumā tuvplāni un atsevišķi gabaliņi gleznām man šķita labāki par pašu lielo attēlu. un šodien viņa pati vispār pilnībā mainīja manu skatu uz viņas darbiem, un es vairs nezinu - man vainot to, ka esmu skatījies uz darbiem kā aklais, vai arī to, ka pastāstīšana tomēr darbiem piedod milzīgu devumu, kas galu galā norāda tikai uz to, ka darbi paši to pateikt nevar. bet nu katrā ziņā viņa ir ļoti jauka, mēs ļoti bieži saskatījāmies un galu galā pat ar visu lielo grupu apkārt arī es spēju viņai uzdot niecīgu, bet nu tomēr - jautājumu, par ko es varu sev vismaz uzsist uz pleca vai nosūtīt sev gaisa skūpstu spogulī. jūtos ļoti iedvesmots un gribu darīt lietas, viņa pati teica, ka jāglezno katru dienu, bet nu kā? kur likt tos darbus, kur dabūt naudu audekliem. tikai vakardien es pēc ilga laika beidzot sajutu radīšanas prieku. sēdēju apenēs gultā un mēģināju kaut ko īstenot kuš komiksam, sanāca kaut kādas mīlīgas drausmas, kas labākajā gadījumā derētu kādam nemākslas zīnam, bet nu tā, pēc kāda laika pašmērķīgi zīmējot, es aizplūdu tur, kur man patīk būt. plānotās līnijas noveda pie kā pilnīgi cita, stilizācija radās neplānota, pazīstamas un nepazīstamas sejas, un tas viss mani uzjautrināja un lika turpināt tālāk, un es ieplūdu tādā radīšanas priekā, ko es tik sen nebiju jutis! uzzīmēju skici ēnas staram, par ko nesen domāju ar bijušo klasesbiedreni piknikā uz zilpuķainas segas pie ezera. nu tur, bieži vien, izsakot ģeniālas un garīgi skaistas idejas, runātāju pēkšņi apspīd saule, paveras mākoņi, uzpūš vējš. un tad tur esmu es - ēnas, nevis gaismas starā. visur esmu es, tas gan tā savādi, kaut kad arī lasīju arterritory citu mākslinieku viedokļus par pašportretiem, vairums piesauca narcismu un ko tik vēl ne, bet nu kā gan es varu izbēgt no sevis paša? tas esmu es, tā ir mana dzīve, es nevaru uzgleznot izdomātu svešinieku, tie būtu meli, es nevaru uzgleznot neizdomātu svešinieku vai draugu savās izjūtās, jo arī tie būtu meli. es negribu melot, manus melus vienmēr var atminēt, es varu gleznot tikai savu patiesību, lai arī cik egoistiski tas var šķist - es par neko citu neesmu pārliecināts, tikai par to, kas ir manī, un vai tas nav normāli? es visu jūtu caur sevi, es nekad nezināšu, vai mana empātija pret citiem ataino kaut drusciņas no tā, ko viņi patiešām jūt, un galu galā arī es esmu tikai un vienīgi cilvēks, cilvēks vulgaris, mani pašu var pielīdzināt svešiniekam. es esmu tā seja, kuru tu aizmirsti, ieraugot stacijas tunelī. tas garais tumši zilajā lietus jakā, sarāvušajās biksēs un drēbju veikala botās, baby blue zeķēs un matiem aplipušajā tēkreklā, frizūru veidojusi mammma, nav baigi labā, bet mani pašu apmierina, jo pārāk nelien priekšā acīm.
man tā patika! bijām iepriekš ar heinrihsonu, un es nezinu, viņš visu laiku murmulē kaut kādu savu domu plūsmu, kas ir tik nesakārtota un neskaidra, tas viss atspoguļojas viņa neizprotamajos uzdevumos, bet nu es pamanīju visādus foršus glezniecības efektus, kurus izmēģināšu pats, un kopumā tuvplāni un atsevišķi gabaliņi gleznām man šķita labāki par pašu lielo attēlu. un šodien viņa pati vispār pilnībā mainīja manu skatu uz viņas darbiem, un es vairs nezinu - man vainot to, ka esmu skatījies uz darbiem kā aklais, vai arī to, ka pastāstīšana tomēr darbiem piedod milzīgu devumu, kas galu galā norāda tikai uz to, ka darbi paši to pateikt nevar. bet nu katrā ziņā viņa ir ļoti jauka, mēs ļoti bieži saskatījāmies un galu galā pat ar visu lielo grupu apkārt arī es spēju viņai uzdot niecīgu, bet nu tomēr - jautājumu, par ko es varu sev vismaz uzsist uz pleca vai nosūtīt sev gaisa skūpstu spogulī. jūtos ļoti iedvesmots un gribu darīt lietas, viņa pati teica, ka jāglezno katru dienu, bet nu kā? kur likt tos darbus, kur dabūt naudu audekliem. tikai vakardien es pēc ilga laika beidzot sajutu radīšanas prieku. sēdēju apenēs gultā un mēģināju kaut ko īstenot kuš komiksam, sanāca kaut kādas mīlīgas drausmas, kas labākajā gadījumā derētu kādam nemākslas zīnam, bet nu tā, pēc kāda laika pašmērķīgi zīmējot, es aizplūdu tur, kur man patīk būt. plānotās līnijas noveda pie kā pilnīgi cita, stilizācija radās neplānota, pazīstamas un nepazīstamas sejas, un tas viss mani uzjautrināja un lika turpināt tālāk, un es ieplūdu tādā radīšanas priekā, ko es tik sen nebiju jutis! uzzīmēju skici ēnas staram, par ko nesen domāju ar bijušo klasesbiedreni piknikā uz zilpuķainas segas pie ezera. nu tur, bieži vien, izsakot ģeniālas un garīgi skaistas idejas, runātāju pēkšņi apspīd saule, paveras mākoņi, uzpūš vējš. un tad tur esmu es - ēnas, nevis gaismas starā. visur esmu es, tas gan tā savādi, kaut kad arī lasīju arterritory citu mākslinieku viedokļus par pašportretiem, vairums piesauca narcismu un ko tik vēl ne, bet nu kā gan es varu izbēgt no sevis paša? tas esmu es, tā ir mana dzīve, es nevaru uzgleznot izdomātu svešinieku, tie būtu meli, es nevaru uzgleznot neizdomātu svešinieku vai draugu savās izjūtās, jo arī tie būtu meli. es negribu melot, manus melus vienmēr var atminēt, es varu gleznot tikai savu patiesību, lai arī cik egoistiski tas var šķist - es par neko citu neesmu pārliecināts, tikai par to, kas ir manī, un vai tas nav normāli? es visu jūtu caur sevi, es nekad nezināšu, vai mana empātija pret citiem ataino kaut drusciņas no tā, ko viņi patiešām jūt, un galu galā arī es esmu tikai un vienīgi cilvēks, cilvēks vulgaris, mani pašu var pielīdzināt svešiniekam. es esmu tā seja, kuru tu aizmirsti, ieraugot stacijas tunelī. tas garais tumši zilajā lietus jakā, sarāvušajās biksēs un drēbju veikala botās, baby blue zeķēs un matiem aplipušajā tēkreklā, frizūru veidojusi mammma, nav baigi labā, bet mani pašu apmierina, jo pārāk nelien priekšā acīm.