:
vecmamma ir teroriste. pašnāvniece teroriste.
trijos naktī pamodos, jo dāvis atbraucis mājās, mamma arī vēl nomodā, pie viņas ciemiņi. dzirdu, kā mamma slēdz ārā gaismu un taisās gulēt, kad pēkšņi viņa sāk kliegt uz vecmammu, kura tikko viņai teikusi, ka viņa ir piedzērusies kā cūka. mamma bija tik dusmīga, visu laiku atkārtoja to teikumu par cūku, no prāta dziļumiem cēla augšā visas reizes, kad vecmamma esot bijusi piedzērusies kā cūka (starp citu, arī es vienu tādu reizi atceros. viņa iekrita puķu dobes drāts žodziņā, ko pati bija likusi, vectēvs viņu ieveda iekšā, kur viņa nokrita pie gultas un piečurāja paklāju. bet nu vispār man šķiet, ka vecmamma piedzērusies varētu būt jauka). un nu nav jau smuki rakties kaut kādās tālās atmiņās, ko celt par piemēru, jo tās vairs vispār nav taisnība, bet nav arī smuki naktī klusi meitai nočukstēt, ka viņa ir piedzērusies kā cūka, kad netālu guļ ciemiņi, un tovakar viņa bija gandrīz skaidra. un jā - vecmamma kā pašnāvniece norauj granātai tu-esi-piedzērusies-kā-cūka gredzenu, dusmas uzsprāgst, beigās mammas kliegšanas dēļ vecmamma sāk skaļi raudāt un es nevaru aizmigt vēl stundu.
bet nu vecmamma vispār tāda traka palikusi. par visu uztraucas un jaucas, kur nevajag. koridorā ar viņu saskrējos, man aiz muguras atskanēja kluss troksnis, un viņa bailēs iepleta acis, ja viņai būtu aste, tā būtu iežmiegta starp kājām kā roksanai pērkona laikā, un sabijusies pavaicāja - KAS TUR?! tur bija apgāzies papīra rullis, bet ko bija nodomājusi viņa? laupītājs ko apgāzis vai kāds dēmons mājās ieklīdis, nedod dievs - čūska. un par visu tieši tā. viņai viss ir slikti. ja viņa uzzina, ka kāds ir izgājis ārpus mājas, viņa labās rokas plaukstu pieliek pie galvas, it kā tā būtu iesāpējusies, un nosauc situāciju par ārprātu, par šausmām. katra reize, kad es braucu uz rīgu, ir ārprāts. tovakar man bija jābrauc mammai pakaļ uz pirti, nāca nakts, vecmamma aiz muguras uz riņķi vien teica, ka nakts nākot, būšot tumšs, ka man jābrauc mammai pakaļ jau tagad, ka es neko neredzēšot, ka es iebraukšot grāvī, ka jāzvanot mammai, lai viņa taisoties prombraukšanai. beigās pati ik pa pusstundai zvanīja mammai un klausulē krita panikā. un tad atkal pie manis, kopējo domu uztvēru - janci, ja tu brauksi vēlāk, to šonakt mirsi! aizbraucu un viss bija labi.
bet vispār mēģinu uzzīmēt komiksu kuš?, nu labi, vispār es par to tikai domāju, bet nu gribētu uztaisīt par to bērnības draugu, kurš gaisā meta vienlatniekus, un to, kā mūsu draudzību sabojāja mana caureja.
trijos naktī pamodos, jo dāvis atbraucis mājās, mamma arī vēl nomodā, pie viņas ciemiņi. dzirdu, kā mamma slēdz ārā gaismu un taisās gulēt, kad pēkšņi viņa sāk kliegt uz vecmammu, kura tikko viņai teikusi, ka viņa ir piedzērusies kā cūka. mamma bija tik dusmīga, visu laiku atkārtoja to teikumu par cūku, no prāta dziļumiem cēla augšā visas reizes, kad vecmamma esot bijusi piedzērusies kā cūka (starp citu, arī es vienu tādu reizi atceros. viņa iekrita puķu dobes drāts žodziņā, ko pati bija likusi, vectēvs viņu ieveda iekšā, kur viņa nokrita pie gultas un piečurāja paklāju. bet nu vispār man šķiet, ka vecmamma piedzērusies varētu būt jauka). un nu nav jau smuki rakties kaut kādās tālās atmiņās, ko celt par piemēru, jo tās vairs vispār nav taisnība, bet nav arī smuki naktī klusi meitai nočukstēt, ka viņa ir piedzērusies kā cūka, kad netālu guļ ciemiņi, un tovakar viņa bija gandrīz skaidra. un jā - vecmamma kā pašnāvniece norauj granātai tu-esi-piedzērusies-kā-cūka gredzenu, dusmas uzsprāgst, beigās mammas kliegšanas dēļ vecmamma sāk skaļi raudāt un es nevaru aizmigt vēl stundu.
bet nu vecmamma vispār tāda traka palikusi. par visu uztraucas un jaucas, kur nevajag. koridorā ar viņu saskrējos, man aiz muguras atskanēja kluss troksnis, un viņa bailēs iepleta acis, ja viņai būtu aste, tā būtu iežmiegta starp kājām kā roksanai pērkona laikā, un sabijusies pavaicāja - KAS TUR?! tur bija apgāzies papīra rullis, bet ko bija nodomājusi viņa? laupītājs ko apgāzis vai kāds dēmons mājās ieklīdis, nedod dievs - čūska. un par visu tieši tā. viņai viss ir slikti. ja viņa uzzina, ka kāds ir izgājis ārpus mājas, viņa labās rokas plaukstu pieliek pie galvas, it kā tā būtu iesāpējusies, un nosauc situāciju par ārprātu, par šausmām. katra reize, kad es braucu uz rīgu, ir ārprāts. tovakar man bija jābrauc mammai pakaļ uz pirti, nāca nakts, vecmamma aiz muguras uz riņķi vien teica, ka nakts nākot, būšot tumšs, ka man jābrauc mammai pakaļ jau tagad, ka es neko neredzēšot, ka es iebraukšot grāvī, ka jāzvanot mammai, lai viņa taisoties prombraukšanai. beigās pati ik pa pusstundai zvanīja mammai un klausulē krita panikā. un tad atkal pie manis, kopējo domu uztvēru - janci, ja tu brauksi vēlāk, to šonakt mirsi! aizbraucu un viss bija labi.
bet vispār mēģinu uzzīmēt komiksu kuš?, nu labi, vispār es par to tikai domāju, bet nu gribētu uztaisīt par to bērnības draugu, kurš gaisā meta vienlatniekus, un to, kā mūsu draudzību sabojāja mana caureja.