lmr

Arhivētais

28. Jūnijs 2016

20:21: otro dienu gleznoju pasūtītu portretu.

fonā skan imanta kalniņa 4. simfonija, es sēžu uz taburetes, uz taburetes man blakus - palete. kaķis vārdā frīda ķer mušas vai spēlējas ar manām kurpju šņorēm. modelis sēž bērza atzveltnes krēslā, speciāli nopircis, pieskaņojis interjeram, lai tikai gleznā nebūtu jāsēž uz biroja krēsla. uzvilcis savu mīļāko kreklu - tāds violets indigo, iepriekš lika man izvēlēties, kuru no trim labāk vilkt - gaiši zilo, violeto indigo vai trešo, kas esot visdārgākais. man dod ēst zemenes un avenes, un pat pauzē man uztaisa kokteili ar biezpienu, banāniem un sojas pienu, kamēr ārā pīpēju. es neesmu gleznojis ļoti ilgi, man šķiet, ka pārāk labi nesanāk, bet ar katru stundu kļūst labāk, un modelim ļoti patīk. un es atkal grimstu sejā. acu lodēs, spīdumā, lūpu griezumā, auss gliemezī, deguna smalkumā, krunku upēs un rugājos.
un visu uzgleznot! nepilna kvadrātcentimetra acu baltumā slīdošo gaismu un krītošo ēnu no plakstiņa. un rokas gleznot, tām izspiežas vēnas, sadala daudzstūros, kas katrs citā plaknē, tumšāks un gaišāks, tādas rokas izskatās pēc sadragātas mašīnas.

un tas viss notiek mājā, kura pretī balkonam, uz kura ļoti senā naktī, sakurījies spaisu un tikko sagaidījis ātrās palīdzības sirēnas skaņas un kursabiedrenes kliedzienus, jo bijām ciemos, kura raudot uz spoguļa ar lūpu krāsu ātri rakstīja nesaprotamus burtus un blakus istabā klusām piezvanīja ātrajiem, lai viņu ved uz tvaika ielu. es uz viena no tiem balkoniem tonakt gulēju ar elīzu. uz divām taburetēm.

Powered by Sviesta Ciba