:
nu tā, šodien es gribēju sēsties pasažieru sēdvietā un man teica, ka man būs jābrauc uz laukumu, un es jau iečurāju biksēs un svīdu aumaļām.
davai, brauc!
un es ripoju un aizripoju diezgan veiksmīgi. iemācos braukt pa kalniņu augšup, pa vidu apstājoties, iemācos "bankomātu", apgriežos mazajā laukumiņā arī veiksmīgi, tikai vienreiz mazliet ieloku stabiņu. viss labi, un tad man liek braukt atpakaļ, es pilu un līstu, mans stulbais zābaks ķeras kaut kur aiz sajūga un es noslāpstu, jo pēc uzmanīgas pūlēšanās to izdabūt ārā, man sanāk to atraut par ātru. es viņai pastāstu par zābaku, viņa saka, ka jāvelk piemēroti apavi. bet nu bļe, ko tad man darīt, man vilkt apavus vairākus izmērus par mazu? es esmu garkājtētiņš mazā mašīnā. un tad pēkšņi jābrauc uz piecdesmit, mana sirds aizmirsusi pukstēt, samazinu ātrumu, jāgriežas pa labi, nospiežu pagriezienu, mēģinu to izslēgt, bet tas pārlec uz pagriezienu pretējā virzienā, mēģinu izslēgt, mirgo pretējā virzienā, noslēdzu, pretējā, atstāju mierā un izdziest. noparkojamies. viņa man vaicā, vai man tiešām to vajag. un man pat nešķita, ka ir tik drausmīgi, ņemot vērā, ka es pirmo reizi pats braucu atpakaļ, bet nu pēc viņas teiktā šķita, ka ir slikti, jo es visu laiku mīžu, un mana biksēs čurāšana man atslēdz smadzenes no tā, kas notiek apkārt, un tā jau arī ir, es esmu panikā. un es nezinu, vai man to vajag, bet es esmu ticis pārāk tālu un izdevis tam pārāk daudz vecāku naudas, lai tagad to visu pamestu. ja pat stulbākie pamatskolas klasesbiedri to spēj un fotografē tiesības šampanieša glāzēs, tad kādēļ es to nevarētu, es vēlos pierādīt ko sev pašam, es gribu nemīzt.
davai, brauc!
un es ripoju un aizripoju diezgan veiksmīgi. iemācos braukt pa kalniņu augšup, pa vidu apstājoties, iemācos "bankomātu", apgriežos mazajā laukumiņā arī veiksmīgi, tikai vienreiz mazliet ieloku stabiņu. viss labi, un tad man liek braukt atpakaļ, es pilu un līstu, mans stulbais zābaks ķeras kaut kur aiz sajūga un es noslāpstu, jo pēc uzmanīgas pūlēšanās to izdabūt ārā, man sanāk to atraut par ātru. es viņai pastāstu par zābaku, viņa saka, ka jāvelk piemēroti apavi. bet nu bļe, ko tad man darīt, man vilkt apavus vairākus izmērus par mazu? es esmu garkājtētiņš mazā mašīnā. un tad pēkšņi jābrauc uz piecdesmit, mana sirds aizmirsusi pukstēt, samazinu ātrumu, jāgriežas pa labi, nospiežu pagriezienu, mēģinu to izslēgt, bet tas pārlec uz pagriezienu pretējā virzienā, mēģinu izslēgt, mirgo pretējā virzienā, noslēdzu, pretējā, atstāju mierā un izdziest. noparkojamies. viņa man vaicā, vai man tiešām to vajag. un man pat nešķita, ka ir tik drausmīgi, ņemot vērā, ka es pirmo reizi pats braucu atpakaļ, bet nu pēc viņas teiktā šķita, ka ir slikti, jo es visu laiku mīžu, un mana biksēs čurāšana man atslēdz smadzenes no tā, kas notiek apkārt, un tā jau arī ir, es esmu panikā. un es nezinu, vai man to vajag, bet es esmu ticis pārāk tālu un izdevis tam pārāk daudz vecāku naudas, lai tagad to visu pamestu. ja pat stulbākie pamatskolas klasesbiedri to spēj un fotografē tiesības šampanieša glāzēs, tad kādēļ es to nevarētu, es vēlos pierādīt ko sev pašam, es gribu nemīzt.