lmr

20:49: svētdien beidzot tikāmies, nebijām tikušies vairākus mēnešus. gājām uz dzegužkalnu, skrējām caur vārnu kaku lietu, uz zemes no koka sakritušas baltas kakas bīstamības zonas aplī. dzegužkalnā viss brīnumaini, mazi sniegavīri pauguru galos, koki apkārt kā zemē sadūrušās zeva zibens bultas. tā vien gribētu būt mūsdienu brēgels. vēlāk sēžam tumsā manā mazajā tualetē, satupuši ap podu vērojam manu sūdīgo hologrammu, kas nolikta uz poda vāka.

šogad pirmo reizi biju uz skicēšanu. tik drausmīgi es sen nebiju zīmējis. agrāk bija tāda spēlīte (grave robber), kurā tu biji traks zinātnieks, kurš gribēja sev uztaisīt sievieti, un tev vajadzēja atrakt kapus, lai atrastu visus orgānus, kas veido cilvēku. kamēr tu atraki kapus, tev uzbruka zombiji. ja tu savāci par daudz kāju vai acu, vai torsu, galu galā varēja izvēlēties savus mīļākos gabaliņus, kurus šūt kopā. šķiet, ka rezultātam varēja dot arī vārdu. nu vot, aptuveni tāda izskatījās modele manās skicēs. viena kājiņa no atlēta, otra no klibiķa, un es visu ar zīmuli šuju kopā. uz beigām gan man iepatikās pat ar visu kroplību. baigā maģija tajās līnijās, siluetos un miesas pārkarēs, ielokos un atlokos. tāda kā milzīga upe sanāk, pirkstu serpentīni, dažādas iztekas zem krūšu un vēdera pauguriem, padusēs, ceļgalos, no deguna uz lūpu kaktiem, muskuļos un tauku krokās. acīs dīķi un nabā 6. karte.