:
biju liepājā, tur skaisti. vēja erozija sniega kāpās, sniegs līdz ceļiem, pārslu ēnas skrien laternu gaismās, es pilnīgā pālī. no rīta smejos par kokiem un to, ka putni no tiem paceļas kā augļu mušiņas.
par augļu mušiņām runājot - sen atpakaļ braucām ar klasi uz franciju, elīnai autobusā sāka grauzt aci, viņa mums rādīja - vai ir kas iekritis. visi skatījāmies viņas acī un bijām vienisprātis - blakus zīlītei pielipusi maza mušiņa. viņa ar pirkstu tīrīja aci, pēc laika pārgāja. atkal visi skatījāmies acī - tur joprojām ir tā mušiņa. izrādījās, ka tā nav muša - viņai bērnībā acī ieskrāpējis kaķis, sadalījis viņas zīlīti divās daļās, mušiņa bija mazs gabaliņš zīlītes apļa.
viņa bērnībā aizrāvās ar visādu dabīgu sirsniņu fotografēšanu, fotografēja akmeni sirsniņas formā, sirsniņas lapiņu, sirsniņas formas caurumu asfaltā. vislabākais bija beigta slieka, kas nāvē salocījusies sirsniņā, tas bija viņas telefona fona attēls.
mākslas vēstures eksāmenā man ir 10. es joprojām neticu, naktī sapņoju, ka skolotāja mani pēc stundas paaicina pie galda un saka, ka sajaukusi, ka man vēlreiz jānes sekmju grāmatiņa, ka man ir 5. es tikai palasīju grāmatu un milzīgā stresā mācījos pēdējā dienā, rakstīju konspektus un tramvajā skatījos prezentācijas, skolā konspektus iebāzu apenēs, lai varu tualetē pašpikot, bet tā arī nesanāca, jo nebija laika.
šodien braucu tramvajā uz skolu. no jumta bija izaugušas lāstekas, braucot gaisma tām kustējās cauri kā ziemassvētku lampiņām, tādi gaismas zobeni, rotājumi no ūdens. bija aizsvīdis logs, visu ceļu skatījos, kā caur svīdumu mašīnu gaismām apkārt uzrodas halo peļķē noplūduša benzīna krāsās, vēl saskatāmi stari - tādi kā dimanta adatas. visas gaismas kā acis skatās virsū, dzeltenas, sarkanas, zaļas varavīksnenes. vakar gāju prom no skolas, kaut kur priekšā neredzama riet saule, bet aiz muguras tā atspīd tālas ēkas logos tik ļoti, ka šķiet, ka ir divas saules - gaisma atstarojās tik tālu un spoži, ka arī no manis krita ēna pretim saulrietam.
dažkārt, kad izeju skolas pagalmā pīpēt, saule atkal dubultojas - tā spīd tieši apaļajā muzeja lodziņā un dedzina man acis kā skudras zem lupas.
par augļu mušiņām runājot - sen atpakaļ braucām ar klasi uz franciju, elīnai autobusā sāka grauzt aci, viņa mums rādīja - vai ir kas iekritis. visi skatījāmies viņas acī un bijām vienisprātis - blakus zīlītei pielipusi maza mušiņa. viņa ar pirkstu tīrīja aci, pēc laika pārgāja. atkal visi skatījāmies acī - tur joprojām ir tā mušiņa. izrādījās, ka tā nav muša - viņai bērnībā acī ieskrāpējis kaķis, sadalījis viņas zīlīti divās daļās, mušiņa bija mazs gabaliņš zīlītes apļa.
viņa bērnībā aizrāvās ar visādu dabīgu sirsniņu fotografēšanu, fotografēja akmeni sirsniņas formā, sirsniņas lapiņu, sirsniņas formas caurumu asfaltā. vislabākais bija beigta slieka, kas nāvē salocījusies sirsniņā, tas bija viņas telefona fona attēls.
mākslas vēstures eksāmenā man ir 10. es joprojām neticu, naktī sapņoju, ka skolotāja mani pēc stundas paaicina pie galda un saka, ka sajaukusi, ka man vēlreiz jānes sekmju grāmatiņa, ka man ir 5. es tikai palasīju grāmatu un milzīgā stresā mācījos pēdējā dienā, rakstīju konspektus un tramvajā skatījos prezentācijas, skolā konspektus iebāzu apenēs, lai varu tualetē pašpikot, bet tā arī nesanāca, jo nebija laika.
šodien braucu tramvajā uz skolu. no jumta bija izaugušas lāstekas, braucot gaisma tām kustējās cauri kā ziemassvētku lampiņām, tādi gaismas zobeni, rotājumi no ūdens. bija aizsvīdis logs, visu ceļu skatījos, kā caur svīdumu mašīnu gaismām apkārt uzrodas halo peļķē noplūduša benzīna krāsās, vēl saskatāmi stari - tādi kā dimanta adatas. visas gaismas kā acis skatās virsū, dzeltenas, sarkanas, zaļas varavīksnenes. vakar gāju prom no skolas, kaut kur priekšā neredzama riet saule, bet aiz muguras tā atspīd tālas ēkas logos tik ļoti, ka šķiet, ka ir divas saules - gaisma atstarojās tik tālu un spoži, ka arī no manis krita ēna pretim saulrietam.
dažkārt, kad izeju skolas pagalmā pīpēt, saule atkal dubultojas - tā spīd tieši apaļajā muzeja lodziņā un dedzina man acis kā skudras zem lupas.