:
ceturtdien bijām baznīcā, pēc tam braucām pie ģimenes draudzenes, kur vajadzēja pieēsties un klausīties stāstā, kā viņas kaimiņš nosmacis savos vēmekļos. pēc tam braucām pie ādama, kur atkal nācās pieēsties un klausīties, kā manai bērnības auklītei sāp mugura, ka viņai dažkārt kļūstot nejutīgs kreisās kājas īkšķis, tad viņa to masējot līdz atgūst jušanu, vēl viņa bijusi uz datortomogrāfiju, viņas mugurkaulam diski čupā. paralēli ādams stāstīja par savu miega artērijas operāciju un tētim rādīja savus asinsizplūdumu pleķus uz rokām - viņam sprāgstot asinsvadi. tad auklīte ierunājās par mammas svaru, vai viņa bulciņas visu laiku ēdot, tētis arī māja ar galvu un teica, ka jāvingro būtu, ādams piedāvāja vēl pīrādziņus, es šokā sēdēju un mammai ausī čukstēju, ka viņas vietā es būtu aizbēdzis no galda, bet viņa smaidīja un jokoja. visi runā par ēdienu un slimībām. visu sasodīto laiku. atbraucam mājās, vecmamma grib dzert to baznīcas vīnu - kagoru. noskaitām stulbus pantiņus, vecmamma dzied kaut kādu čiv čiv dziesmu un liek mums piebiedroties, pēc tam liek skaļi lasīt uz mūsu kartītēm izrakstītās bībeles rindas, viņa sēž un smaidīga klausās. mamma pati sev uztaisījusi dāvaniņu, palikusi zem eglītes, pati sev saka paldies, man jau teica, ka visiem sabērusi daudz konfekšu, bet sev nevienu, tāpēc es viņai uzdāvināju arī šokolādi un to, ko viņa pasūtīja. pa tv rāda tikai drausmīgi stulbu ziemassvētku ugunsgrēku un ziemassvētku filmas. uzslēdzam filmu, vecmammai kaut kas nepatīk, vecmamma pārslēdz atpakaļ uz ugunsgrēka mūziklu, dīvānā kustina kājas un plecus ritmā. spēlējām galda spēli, es uzvarēju.
naktī murgoju, ka esmu mazs zēns citā ģimenē, lielā mājā, kur ir mūžīga nakts. vienīgie gaismas avoti ir mēness un troksnis televizora ekrānā. esam uz balkona ar citu tēti un mammu, skatāmies mēnesī. mamma šķiet skumja, pēkšņi atskatāmies - viņa kur nozudusi. tētis uzmet mani kukaragā, skrien pa kāpnēm lejā, tur mazā māsa zilā tumsā čukst, ka mamma tikko pacēlusies, mēs skrienam uz izgaismotām durvīm, māsa pa priekšu, jo tuvāk esam, jo smagāk kļūst, pie durvīm jau tēta mugurā gribu raudāt, ieskatāmies istabā, tur viņa karājas.
piektdien braucām pie otras vecmammas. visu ceļu domāju, cik ļoti tur negribu sēdēt. atkal slimības un ēdiens. mājās spēlējām galda spēles, bija ļoti smieklīgi, vienu reizi uzvarēja tētis un pārējās es.
atkal murgoju. šoreiz no ledusskapja izvilku pienu, kam tieši tad beidzās termiņš. paņēmu līdzi uz skolu padzert. skolā kāds man biksta mugurā, būšot eksāmens angļu valodā, es esmu nokavējis pēdējo stundu, kurā izrunāts viss, kas būs jāzina. alise man rāda savu darba lapu, kurā vairākas reizes kļūdaini uzrakstījusi vārdu "kartupelis". gribu ielikt pienu logu starpā, to man no rokām izrauj vējš, izpūš uz ielas pie skolas, tur piena paka izdauza mašīnai stiklu, cita mašīna tās dēļ apgāžas un ietriecas stabā. pēc tam esmu stundā pie vītoliņa, kur mums jāraksta dzejolis. viņš uz tāfeles pašapmierināti uzraksta trīs atslēgas vārdus - asaras, dziesma un konfekte. kamēr visi raksta, viņš pa vienam paaicina klases stūrī, kur aiz aizslietņa 3d programmā visam kursam kopīgi jāveido cilvēks, dators pievienots tv ekrānam pie sienas - tur izveidota kaila albīna sieviete, kas nepārtraukti soļo uz priekšu, katrs kaut ko pamaina - ar peli pavelk garākus nagus, platākus gurnus, uzmodelē degunu.
atbraucu uz rīgu, biju sarunājis tikties ar e., bet viņa kopš otrdienas nav rādījusies nevienā soctīklā, abi viņas telefoni ir izslēgti un man šķiet, ka noticis kas slikts.
bet tā es jūtos labi. kratījos trolejbusā šurp un pamanīju, cik forši gaismu atspīdumi šļūkā pa mašīnām, kad tām ātri brauc garām. nošļūc gar visām šķautnēm un plaknēm un tad apvienojas priekšā.
naktī murgoju, ka esmu mazs zēns citā ģimenē, lielā mājā, kur ir mūžīga nakts. vienīgie gaismas avoti ir mēness un troksnis televizora ekrānā. esam uz balkona ar citu tēti un mammu, skatāmies mēnesī. mamma šķiet skumja, pēkšņi atskatāmies - viņa kur nozudusi. tētis uzmet mani kukaragā, skrien pa kāpnēm lejā, tur mazā māsa zilā tumsā čukst, ka mamma tikko pacēlusies, mēs skrienam uz izgaismotām durvīm, māsa pa priekšu, jo tuvāk esam, jo smagāk kļūst, pie durvīm jau tēta mugurā gribu raudāt, ieskatāmies istabā, tur viņa karājas.
piektdien braucām pie otras vecmammas. visu ceļu domāju, cik ļoti tur negribu sēdēt. atkal slimības un ēdiens. mājās spēlējām galda spēles, bija ļoti smieklīgi, vienu reizi uzvarēja tētis un pārējās es.
atkal murgoju. šoreiz no ledusskapja izvilku pienu, kam tieši tad beidzās termiņš. paņēmu līdzi uz skolu padzert. skolā kāds man biksta mugurā, būšot eksāmens angļu valodā, es esmu nokavējis pēdējo stundu, kurā izrunāts viss, kas būs jāzina. alise man rāda savu darba lapu, kurā vairākas reizes kļūdaini uzrakstījusi vārdu "kartupelis". gribu ielikt pienu logu starpā, to man no rokām izrauj vējš, izpūš uz ielas pie skolas, tur piena paka izdauza mašīnai stiklu, cita mašīna tās dēļ apgāžas un ietriecas stabā. pēc tam esmu stundā pie vītoliņa, kur mums jāraksta dzejolis. viņš uz tāfeles pašapmierināti uzraksta trīs atslēgas vārdus - asaras, dziesma un konfekte. kamēr visi raksta, viņš pa vienam paaicina klases stūrī, kur aiz aizslietņa 3d programmā visam kursam kopīgi jāveido cilvēks, dators pievienots tv ekrānam pie sienas - tur izveidota kaila albīna sieviete, kas nepārtraukti soļo uz priekšu, katrs kaut ko pamaina - ar peli pavelk garākus nagus, platākus gurnus, uzmodelē degunu.
atbraucu uz rīgu, biju sarunājis tikties ar e., bet viņa kopš otrdienas nav rādījusies nevienā soctīklā, abi viņas telefoni ir izslēgti un man šķiet, ka noticis kas slikts.
bet tā es jūtos labi. kratījos trolejbusā šurp un pamanīju, cik forši gaismu atspīdumi šļūkā pa mašīnām, kad tām ātri brauc garām. nošļūc gar visām šķautnēm un plaknēm un tad apvienojas priekšā.
Mūzika: prodigy