lmr

23:22: vējš sagofrē peļķes, pār ietvi ripo putuplasta gabali, miskastēs salūzuši lietussargi. es braucu pirkt naglas. aizkratos uz rīgas otru pusi, jo piemājas brīnumveikals ar 1000 noderīgiem sīkumiem svētdienās nestrādā, krūza pie akadēmijas arī ciet. centra pieturā vējā dreb luksofori, šūpojas vadi ar visiem putniem, koki māj zarus. man simts gramus jūsu īsāko naglu un vēl simts šo te. nopērku arī mērlenti un stiepli, kratos atpakaļ. skolā visi klapē un es nevaru izturēt. durvis visu laiku vaļā, ausīs dun "dun dun" - naglas grūti sienās sitas. iegleznoju citplanētieti aiz koka, pielaboju iļģuciema princi, kas apmīž savas stroikas pils stūri. mēģinu darbus piekārt pats. nopirktās naglas iepakotas plānos maisiņos, kas pielipuši pie salvešu paciņas līmlentes veida aizdares, atplīst viss vaļā un birst somā. dun dun dun, sienas šķības, stūru ritenīši nobrukuši, darbi arī šķībi, līmeņrādis telefonā rāda, ka viss labi, dārgie audekli iet astotiekā, vēders sāk sāpēt, papēdī duras zeķē iekritusi skabarga. dun dun dun, atkritumu spaiņi pilni, es uz ceļiem netīrībā, turu sagatavotās naglas sakniebtās lūpās. dun dun dun, jāpārvieto mans sūdiem piebāztais galdiņš ar netīru paleti un otām, soma nokrīt no krēsla, izripo terpentīna pudele, apgāžas papīrs anatomijas mājasdarbam, ko neesmu iesācis. pa divām dienām jāuzzīmē viss skelets. nomazgāju rokas ar svešām ziepēm pēc kanalizācijas smirdošā izlietnē, kas aizlipusi otu sariem. jo tālāk eju no skolas, jo labāk kļūst. trolejbusā iekāpj vīriņš ar eglīti podā. skujas lien viņam sejā, viņš piekārto egles zaru, bet tas sitas atpakaļ un asi viņu iepļaukā.