:
nesen naktī ar elīzu gājām ārā, kāpņu telpā nav ieslēgta gaisma, es joprojām nezinu, kur ir slēdzis, mēs ejam, ar pēdām taustāmies pēc pakāpieniem, es gandrīz paklūpu uz neeksistējoša tumsas pakāpiena, kad pārlieku svaru tā, ka tūliņ kāpšu lejā, bet nav vairs kur kāpt, jo pakāpieni beigušies un esmu jau uz zemes. pie izejas vairs nevar redzēt it neko. dzirdu, kā viņa atver durvis, un redzu, ka aiz durvīm nekā nav. it nekā, tukšums. pilnīgs, nereāls melnums, bezdibenis. dievs izslēdzis zvaigznes un mēnesi, elektrība ielās pazudusi, aiz durvīm vairs neeksistē zeme, esam kosmosa nostūra bezzvaigžņu vakuumā, līmenis vēl nav ielādēts. es stāvu pilnīgi apjucis un akls, man pārskrien tirpas un kājas nekustas, sniedzos uz priekšu ar rokām un nesaprotu, kādā robā esam nokļuvuši. ar rokām sataustu elīzu un durvis, kas tomēr vēl nav atvērtas un ir par iemeslu pilnīgajai tumsai. bet tobrīd es piedzīvoju ko tādu, ko vēl nebiju piedzīvojis. pilnīgu neticību un realitātes pazušanu.
līdzīgi kā manā psihajā sapnī pirms daudziem gadiem, ko joprojām ļoti labi atceros, jo tas bija drausmīgākais, ko jebkad esmu sapņojis. sapņos parasti viss dīvainais šķiet normāls - nu, piemēram, pilnīgi sačakarēta fizika, mamma sēpijas kalna galā raud, kalnam apkārt dejo akmens krabji un kentauri, sapnī tas ir normāli. bet tajā sapnī es vienkārši apmaldījos, es to noliedzu. es biju pilnīgi pārliecināts, ka esmu realitātē un ka visas dīvainības, kuras es saskatu, ir drausmīgas, drausmīgas halucinācijas. tādēļ es sapnī visu nereālo uztvēru kā vainu savā galvā - ka esmu šausmīgi garīgi slims, ka man vajag ārstēties. tas viss bija kā slikti aizgājis lucid dream - kristālskaidrs un sataustāms.
īsumā - tajā sapnī atnācu mājās no skolas, dzīvoklī viss šķita sašķobīts, nevarēju pateikt, kas ir kas, visi priekšmeti svešādi, ja ilgi kādu vēroju, tie sāka vibrēt. metāliskajos redzēju savus sašķobītos atspīdumus, kas visi man ļauni smaidīja pretī. paskatījos ārā caur logu, tur sākās vētra, sāka snigt sniegs un viss satumsa. stikla atspulgā ieraudzīju trīs savus atspīdumus, katrs citādāks, vienam atvērta krekla podziņa, otram citādāka sejas izteiksme, trešais citā pozā, neviens no tiem nebija mans. un visi trīs reizē pasmaidīja šausmīgi aukstus un ļaunus smaidus, es apgriezos otrādi un vēroju, kā visi priekšmeti istabā paceļas dažus centimetrus no zemes. tajā brīdī manī radās doma, ka esmu slims galvā, ka man ir redzes halucinācijas, un no šīs drausmīgās atklāsmes es sapnī noģību.
pamodos uz grīdas, viss joprojām svešāds un man ir šausmīgi bail. pieceļos, paskatos ārā pa logu, tur viss monohroms, aiz pretējās mājās pēkšņi izgaismojas atombumbas sēne. viss izskatās neīsti, bet es joprojām to visu uztveru ar drausmīgo domu, ka esmu nenormāli un neārstējami slims galvā. māju gabali triecas logā, dreb zeme, es izskrienu koridorā un redzu, ka tur kaimiņš apsveic savu mazo meitu dzimšanas dienā. zeme vairs nedreb, viss ir normāli.
ieeju atpakaļ dzīvoklī. aiz loga sākusies vētra, cilvēkus rauj gaisā, gaisā tos sasper zibens, es aizvelku aizkaru un atkrītu uz grīdas. metālisko priekšmetu atspīdumi joprojām ļauni smaida. caur aizkaru spraugu redzu, ka aiz loga ir gaiša istaba. atveru aizkaru, bet tur plūdi - ūdens līdz horizontam, sniedzas blokmājām līdz pusei, cilvēki laivās. samirkšķinu acis, ūdens līdz loga malai, viss līdz horizontam pilns ar reibinoši smaržojošām, sārtām ūdensrozēm. samirkšķinu acis un aiz loga ir zeme. dzīvoklis ir zem zemes. apgriežos otrādi - istabas vidū stāv trīs mani atspulgi. tie ļauni smejas. tad iesmejos arī es, mēs visi smejam vienādus smieklus un tobrīd kļūstam par vienu. tad es pamodos.
dienasgrāmatu pasākumā mazliet jutos tā, ka es sēžu un izklājos svešiniekiem pilnībā. parādu savu karti, rekur mana bāze, ko google maps izfotošopēja, mēs esam šeit. bet tam pretī viņi dod tikai acis un dažus teikumus. bet tagad, tagad es vienu no klausītājām zīmēšanas stundā zīmēju pliku! nu, tas gan nav tas pats, bet vismaz. viņai ir ļoti foršs sunītis, kas ik pa laikam tipina visiem apkārt un baidās.
līdzīgi kā manā psihajā sapnī pirms daudziem gadiem, ko joprojām ļoti labi atceros, jo tas bija drausmīgākais, ko jebkad esmu sapņojis. sapņos parasti viss dīvainais šķiet normāls - nu, piemēram, pilnīgi sačakarēta fizika, mamma sēpijas kalna galā raud, kalnam apkārt dejo akmens krabji un kentauri, sapnī tas ir normāli. bet tajā sapnī es vienkārši apmaldījos, es to noliedzu. es biju pilnīgi pārliecināts, ka esmu realitātē un ka visas dīvainības, kuras es saskatu, ir drausmīgas, drausmīgas halucinācijas. tādēļ es sapnī visu nereālo uztvēru kā vainu savā galvā - ka esmu šausmīgi garīgi slims, ka man vajag ārstēties. tas viss bija kā slikti aizgājis lucid dream - kristālskaidrs un sataustāms.
īsumā - tajā sapnī atnācu mājās no skolas, dzīvoklī viss šķita sašķobīts, nevarēju pateikt, kas ir kas, visi priekšmeti svešādi, ja ilgi kādu vēroju, tie sāka vibrēt. metāliskajos redzēju savus sašķobītos atspīdumus, kas visi man ļauni smaidīja pretī. paskatījos ārā caur logu, tur sākās vētra, sāka snigt sniegs un viss satumsa. stikla atspulgā ieraudzīju trīs savus atspīdumus, katrs citādāks, vienam atvērta krekla podziņa, otram citādāka sejas izteiksme, trešais citā pozā, neviens no tiem nebija mans. un visi trīs reizē pasmaidīja šausmīgi aukstus un ļaunus smaidus, es apgriezos otrādi un vēroju, kā visi priekšmeti istabā paceļas dažus centimetrus no zemes. tajā brīdī manī radās doma, ka esmu slims galvā, ka man ir redzes halucinācijas, un no šīs drausmīgās atklāsmes es sapnī noģību.
pamodos uz grīdas, viss joprojām svešāds un man ir šausmīgi bail. pieceļos, paskatos ārā pa logu, tur viss monohroms, aiz pretējās mājās pēkšņi izgaismojas atombumbas sēne. viss izskatās neīsti, bet es joprojām to visu uztveru ar drausmīgo domu, ka esmu nenormāli un neārstējami slims galvā. māju gabali triecas logā, dreb zeme, es izskrienu koridorā un redzu, ka tur kaimiņš apsveic savu mazo meitu dzimšanas dienā. zeme vairs nedreb, viss ir normāli.
ieeju atpakaļ dzīvoklī. aiz loga sākusies vētra, cilvēkus rauj gaisā, gaisā tos sasper zibens, es aizvelku aizkaru un atkrītu uz grīdas. metālisko priekšmetu atspīdumi joprojām ļauni smaida. caur aizkaru spraugu redzu, ka aiz loga ir gaiša istaba. atveru aizkaru, bet tur plūdi - ūdens līdz horizontam, sniedzas blokmājām līdz pusei, cilvēki laivās. samirkšķinu acis, ūdens līdz loga malai, viss līdz horizontam pilns ar reibinoši smaržojošām, sārtām ūdensrozēm. samirkšķinu acis un aiz loga ir zeme. dzīvoklis ir zem zemes. apgriežos otrādi - istabas vidū stāv trīs mani atspulgi. tie ļauni smejas. tad iesmejos arī es, mēs visi smejam vienādus smieklus un tobrīd kļūstam par vienu. tad es pamodos.
dienasgrāmatu pasākumā mazliet jutos tā, ka es sēžu un izklājos svešiniekiem pilnībā. parādu savu karti, rekur mana bāze, ko google maps izfotošopēja, mēs esam šeit. bet tam pretī viņi dod tikai acis un dažus teikumus. bet tagad, tagad es vienu no klausītājām zīmēšanas stundā zīmēju pliku! nu, tas gan nav tas pats, bet vismaz. viņai ir ļoti foršs sunītis, kas ik pa laikam tipina visiem apkārt un baidās.