lmr

17:11: nezīmēšu vairs nekādas apsveikumu kartītes. riebjas. iztērēju tik daudz papīra, nekas nav labi, es nemāku zīmēt, paiet tik nenormāli daudz laika, galu galā es esmu šausmīgi dusmīgs, visapkārt izmētātas saņurcītas papīra lapas un piešņauktas salvetes, es tā visa vidū ar zīmuli dusmīgi lapā izplēšu caurumu, visu sašvīkāju, saņurcu, aizmetu prom un atgāžos krēslā, un tad man niez zeķes nospiestā kāja, puņķis tek uz lūpas, bikšu starā vēl blusa psiho augšā lejā, iecērtu papēžus grīdā un eju iemesties dīvānā, kur man sāk sāpēt krūškurvis. caur atvērto logu kliedz bērnudārza bērni, stulbais pulkstenis tik skaļi skaita sekundes, man riebjas slimais ķermenis un es nekur negribu iet. izslīdu ārā no dīvāna uz grīdas, pakasu kāju, nošķaudos, līdz ar puņķi izsprāgst viena pile asaru. pieceļos un viss. nebūs nekādas kartītes.

bijušais klasesbiedrs krists klases ekskursijā uz krieviju esot bijis atstumts, jo pārāk daudz runājis. nu tad vakarā visi kopīgi vienā numuriņā bez viņa dzēruši, bet viņš pa to laiku atradis sev krievu draugus, ar kuriem dzēra citā numuriņā. kāds esot gājis garām un dzirdējis, kā viņš lauzītā angļu valodā jaunajiem draugiem stāsta par savu ķiploku biznesu. izrādās, ka arī tukuma rimi no viņa pērkot ķiplokus, esot labs bizness. es pie viņa bērnībā vienreiz biju ciemos, atceros tikai to, ka viņa mamma mums uztaisīja desmaizes, mēs palēkājām pa gultu, beigās es par kaut ko apvainojos un gāju prom, viņš mēģināja mani apturēt, ķērās man mugursomā un norāva tai vienu rokturi. es sāku raudāt un mēs vairs nedraudzējāmies.