lmr

Arhivētais

14. Oktobris 2015

17:44: būt garam ir sarežģīti. tramvajā visur traucē manas kājas. braucu, lasu grāmatu, kāds nosēžas priekšā - mani ceļgali duras sēdošajam dibenā. pabāžu kājas zem savas sēdvietas, tur jau citas kājas. atplešu kājas, saduros ar blakussēdētāja kājām. tad nu es iztaisnoju savu ķermeni pilnīgos perpendikulos, iebīdu dibenu dziļi solā un ar ceļgaliem duros priekšējā krēsla atzveltnē. ārā kāpjot atsitu galvu pret durvju augšu.

man ļoti patīk logu atspīdumos klusi vērot cilvēkus. atceros, ka sen vilcienā intensīvi atspīdumā vēroju priekšā sēdošo meiteni, tad viņa atspīdumā sāka vērot mani. mēs saskatījāmies caur atspīdumiem - viņas atspīdums skatījās uz mani, bet mans - uz viņu.

man ļoti patīk tie mirkļi, kad pretī nākošais un es mēģinām viens otram paiet garām, bet izvēlamies tos pašus virzienus atkārtoti, darbojoties kā tādi kustību spoguļi. un jo ilgāk tas notiek, jo smieklīgāk tas kļūst. un viņi vienmēr smaida, es arī, un tas ir tik skaisti un patiesi.

man patīk ar svešiniekiem kaut ko kopīgi piedzīvot. ziemā nācu mājās no tramvaja, pa priekšu gāja sieviete. gājām un reizē ielūzām peļķē.

tas veido tādu tūlītēju saiti, lai gan tikai uz īsu mirkli, bet tajā šoka mirklī strāvo tik milzīga patiesība. peļķē un virzienu spoguļos.

skolā dažkārt jūtos kā whiplash, tas man riebjas un to es negribu, es gribu kā billijs eliots, kas bija daudz labāk un par to pašu.

pirmdien gulēšu uz operāciju galda. jūtos ļoti savādi. šķiet, ka šoreiz būs labāk, es tik ļoti par visu nepārdzīvošu. gaidu to ainu, kad gulēšu uz gultas un mani stums uz operāciju zāli. es vērošu lampas griestos un stūmēju sejas, tad pamodīšos sāpīgs.

Mūzika: nicole dollanganger - in the land
18:44: un man tā patīk dzīvot tieši mūsdienās. tagad viss notiek.

Powered by Sviesta Ciba