:
nesen biju uz stradiņiem, runāju par to, kad no manām ribām varētu izvilkt stieni. samaksāju konsultācijas naudu, stundu gaidu. jājā, viņi varot, bet nekad to neesot darījuši, piezvanīšot un apvaicāšoties tam no bkus, kurš manī to stieni ielicis, jo izrādās, ka es varēju iet arī tur (lai gan man tur riebjas), bet neviens cits man par to neko neteica. viņš man piezvanīja desmitos vakarā un teica, ka nē, lai es tomēr ejot pie tā, kurš manī to stieni ir ielicis. bkus es samaksāju 26 eiro par konsultāciju, gaidu oranžā gaitenī ar varavīksni uz grīdas. varavīksne apstaigāta, pelēka un tumša, tās galā zelta poda vietā ir slims, sēcošs bērns ar vecākiem. mani pasauc viņa kabinetā, viņa vārds un uzvārds izprintēts uz a4 lapas un ielikts pie sienas pielipinātā dokumentu kabatiņā, uz kuras uzlīmēts taurenis. pasēdēju viņa kabinetā desmit minūtes, piecas no tām viņš runāja pa telefonu, bet es skatījos apkārt - pie sienas viņam ierāmēta mašīnas fotogrāfija, uz gultas lāča spēļmantiņa. viņš ieraksta datorā datumu, parāda man divus dīvainus vingrinājumus (vienā es attapos bez krekla, apgūlies uz viņa galda, pieķēries tā malām un dokumentiem, cilājot kājas un nesaprotot, kas notiek) un sūta mani pie anesteziologa, par to es arī samaksāju 26 eiro. arī tur pasēdēju piecas minūtes. iedeva man mājās aizpildāmu lapu, izmērīja manu asinsspiedienu. esot par augstu, man esot vecu cilvēku asinsspiediens, ja man tāds esot visu laiku, tas esot jāārstē. varbūt es esot satraucies. mājās lasu, ka augsts asinsspiediens esot klusais slepkava, ka es kļūšu akls, man būs insults un nieru mazspēja.