:
vakar uzzīmēju 14 krūšturus un sajutos šausmīgi. telpās savīstu kā nogriezts ziediņš, tāpēc gāju uz netālo veikalu pirkt selgas cepumus un cigaretes. pīpēju ebreju kapos, atspiedies pret zilas kapličas zemo jumtu. tur viss apcirpts - kur iepriekš bija gara zāle, tagad ir sačervelējušos lapu lauks ar celmiem un šķībiem kapakmeņiem, visi tādi mazi un melni kā zemē iesprausti rupjmaizes kukuļi.
vakarā ar mammu braucam laistīt vectēva kapu. kalna nogāzē piepildām lejkannas un liekam mašīnā, kur es lejkannu snīpjus aizkorķēju ar pirkstiem, lai nelīst ārā, kamēr kratāmies kalnā. ūdens tik un tā sitas pret kannu malām un šļakstās pa lielajiem caurumiem, tek man gar kājām un es smejos. kapos viss mierīgi. ne vēja, ne cilvēku, visi guļ. atcerējos, ka pēc vectēva bērēm kāda tante teica, ka pēc mielasta tur aizgājusi un redzējusi pie kapa stirnu, un tad runāja par to, ka tā noteikti ir kāda aizkapa zīme, ka viss ir okei, jo vectēvs esot bijis mednieks, un tagad meža dzīvnieks šitā te, uzreiz pēc apbērēšanas nāk un ošņājas - nu tur kaut kam ir jābūt. mudīte gan teica, ka vajadzēja uzbrēkt un dzīt prom to stirnu, jo tā noteikti nākot apgrauzt atnesto puķu lapas, un bija jau arī ziema. nākamreiz, kad atbraucām, puse ziedu bija nozudusi, apkārt stirnu spiras un čuras. kāpēc lai tā būtu laba aizkapa zīme, kāpēc lai stirna labprātīgi ietu pie mednieka kapa, ja ne vien lai to apkakātu. agrāk vasarās, kamēr mamma strādāja, ar vecmammu gājām uz kapiem ar kājām. viņa nosēdās uz krēsla un pusstundu pavadīja raudot, kamēr es skraidīju no kalna lejā un augšā, lai piepildītu kolas pudeli ar ūdeni kapa aplaistīšanai. tad es viņai apkārt apgrābu zemi, atstājot nenogrābtu ceļu līdz izejai. pirms promiešanas viņa lika man apsēsties sev blakus un kopīgi noskaitīt tēvreizi, pēc tam mēs cēlāmies un es aizgrābu mūsu pēdas.
ar mammu visu aplaistām, sagrābjam un braucam mājās atvērtiem logiem, jo mamma piebezdējusi mašīnu. un es smejos un viņa arī smejas.
vakarā ar mammu braucam laistīt vectēva kapu. kalna nogāzē piepildām lejkannas un liekam mašīnā, kur es lejkannu snīpjus aizkorķēju ar pirkstiem, lai nelīst ārā, kamēr kratāmies kalnā. ūdens tik un tā sitas pret kannu malām un šļakstās pa lielajiem caurumiem, tek man gar kājām un es smejos. kapos viss mierīgi. ne vēja, ne cilvēku, visi guļ. atcerējos, ka pēc vectēva bērēm kāda tante teica, ka pēc mielasta tur aizgājusi un redzējusi pie kapa stirnu, un tad runāja par to, ka tā noteikti ir kāda aizkapa zīme, ka viss ir okei, jo vectēvs esot bijis mednieks, un tagad meža dzīvnieks šitā te, uzreiz pēc apbērēšanas nāk un ošņājas - nu tur kaut kam ir jābūt. mudīte gan teica, ka vajadzēja uzbrēkt un dzīt prom to stirnu, jo tā noteikti nākot apgrauzt atnesto puķu lapas, un bija jau arī ziema. nākamreiz, kad atbraucām, puse ziedu bija nozudusi, apkārt stirnu spiras un čuras. kāpēc lai tā būtu laba aizkapa zīme, kāpēc lai stirna labprātīgi ietu pie mednieka kapa, ja ne vien lai to apkakātu. agrāk vasarās, kamēr mamma strādāja, ar vecmammu gājām uz kapiem ar kājām. viņa nosēdās uz krēsla un pusstundu pavadīja raudot, kamēr es skraidīju no kalna lejā un augšā, lai piepildītu kolas pudeli ar ūdeni kapa aplaistīšanai. tad es viņai apkārt apgrābu zemi, atstājot nenogrābtu ceļu līdz izejai. pirms promiešanas viņa lika man apsēsties sev blakus un kopīgi noskaitīt tēvreizi, pēc tam mēs cēlāmies un es aizgrābu mūsu pēdas.
ar mammu visu aplaistām, sagrābjam un braucam mājās atvērtiem logiem, jo mamma piebezdējusi mašīnu. un es smejos un viņa arī smejas.