:
visi sasēžas mašīnās un aizbrauc sēdēt pie statoila. tur vienmēr ir bars ar cilvēkiem. visi sēž ar atvērtām mašīnu durvīm, runā un pīpē. sarodas visi vakarpusē un sēž līdz rītam. izrādās, ka statoils kā apmeklējamā vieta ir iekļauta pat tukuma tūrisma bukletā. ja pie statoila neviena nav vai arī ir pārāk daudz cilvēku, tiek braukts uz viršiem, ja arī tur ir neviens vai par daudz, cilvēki brauc sēdēt k-rautas stāvvietā. night life.
un viņa man neliek mieru. viņa ir vai nu izdzēsusi manu numuru, vai arī saņēmusi jaunu telefonu, bet viņa pēc manis prasa pilnīgi visiem. un visi man sūta īsziņas un es saku, lai nedod viņai manu numuru, bet viņa sūta atkal un atkal, un viņa ir vai nu sākusi mainīt simkartes vai arī tagad prasa pēc manis no savu slokas draudzeņu telefoniem, bet prasīšanas tehniku viņa nav mainījusi un es tiešām nesaprotu - viņa domā, ka cilvēki pēc mana numura prasa tik regulāri, ka viņa organiski iekļausies īsziņu jūkļos? jo neviens pēc manis neprasa un man patīk mana klusā dzīve, un viņa to padara skaļu un telefons vibrē biežāk, nekā es gribētu.
es tā mīlu kendru. vēlu naktī ieveļos mājās, atveru istabas durvis, aizeju uz vannas istabu, nāku atpakaļ - zem segas ir viņas kunkulītis. mazliet paceļu segu, tur viņa priecīgi ieplestām acīm kustina savu sivēnasti un ieņurdas, un es viņu papaijāju un nobučoju un naktī pie viņas muguras sildu savas pēdas un ar kāju pirkstiem modinu, ja viņa murgo suņu murgus un klusi kunkst. un kā viņa ēd maizīti! atnes, noliek gultas vidū galiņu un lēkā tam apkārt, rej tam virsū, veļas uz muguras, met kūleņus un beigās lēnām pierāpo tam klāt un apēd. un roksanu arī es mīlu. viņa ir liela un balta ar vēdekļa asti. visur, kur viņa noguļas, viņa traucē. viņa guļ durvju ailēs vai pārāk šaurā koridorā, priekšā tualetes durvīm, viņa guļ istabas vidū, bet istabas mazas un visi viņu dzen prom vai lavierē starp viņas asti un ķepām. un džonatanu arī es mīlu. viņš izskatās tik vecs, viņš sauļojas ārā un viņa ņaudieni izklausās pēc žēlīgiem ķērcieniem. viņš pārsvarā monumentāli sēž dažādos stūros un vēro visu un visus, tikai aste kustas kā pātaga.
vakar mamma cep pelmeņus un liek mazgāties drēbes, bet veļasmašīna salūzusi, tā nemazgā vai mazgā tikai līdz pusei, un es dzirdu, kā virtuvē piedeg pelmeņi un kā viņa sper mašīnai un saka, ka būs jāmazgā ar rokām, un es eju skatīties - virtuvē sākusi dežūrēt vecmamma, viņas elkoņi vienmēr iespiesti torsā, visos iespējamajos grādos rotē apakšdelmi ar koka lāpstiņu labās rokas pirkstos, mugurā satīna pidžama un savēlusies humpalu veste. eju palīgā mammai piekaut veļasmašīnu, kas šoreiz esot sākusi mazgāt režīma vidū, bet bez ūdens. mamma dzen mani ņemt no uguns pelmeņus, virtuvē vecmamma saka, ka nē, ka vēl vajagot mazliet pacepināt, bet tur puse pilnīgi sadegusi, es slēdzu liesmu nost, vecmamma kliedz nē un es slēdzu liesmu atpakaļ, mamma joprojām pie veļasmašīnas. vecmamma saka, vai kartupelīšus es negribot, un es redzu, ka kreisās rokas īkšķis un rādītājpirksts viņai spīd eļļains, spīd arī viņas slimie nagi, kas no ādas atlipuši vairākus milimetrus nost un kuru spraugā es pirms gadiem lielā pretīgumā bikstīju jodā mērcētu ausu tīrāmo kociņu, un es saprotu, ka viņa atkal grābusi ēdienu ar pirkstiem, ēdusi no kopējā trauka, un es neko negribu un sēžu pie galda ar seju plaukstās. atnāk mamma, pārkāpj pār durvju ailē guļošo roksanu, viņas papēži dusmīgi skan, viņa uzkliedz vecmammai, jo pelmeņi joprojām cepas, uzliek pannu galda vidū uz koka paliktņa. ar mammu sēžam un klusumā ēdam pelmeņu ogles, roksana piecēlusies slienājas zem galda. paēdam un braucam uz pasu nodaļu, kur es divu minūšu laikā nobildēju bildi, kurā ar vienu kaktiņu es tik tikko smaidu, bet ar otru cenšos būt nopietns. kārtējo reizi saprotu, ka mans paraksts katru reizi atšķiras un izskatās tā, it kā kāds būtu izmēģinājis pildspalvu. naktī attopos pie durbes pils ar cigareti rokā, gar logu nostaigā pils spoks un sarunas ievirzās bērnībās atmiņās par dīvainiem klibiķiem, kas naktī mums skrējuši pakaļ ar laternu gaismā vizuļojošu duncīti rokā.
un viņa man neliek mieru. viņa ir vai nu izdzēsusi manu numuru, vai arī saņēmusi jaunu telefonu, bet viņa pēc manis prasa pilnīgi visiem. un visi man sūta īsziņas un es saku, lai nedod viņai manu numuru, bet viņa sūta atkal un atkal, un viņa ir vai nu sākusi mainīt simkartes vai arī tagad prasa pēc manis no savu slokas draudzeņu telefoniem, bet prasīšanas tehniku viņa nav mainījusi un es tiešām nesaprotu - viņa domā, ka cilvēki pēc mana numura prasa tik regulāri, ka viņa organiski iekļausies īsziņu jūkļos? jo neviens pēc manis neprasa un man patīk mana klusā dzīve, un viņa to padara skaļu un telefons vibrē biežāk, nekā es gribētu.
es tā mīlu kendru. vēlu naktī ieveļos mājās, atveru istabas durvis, aizeju uz vannas istabu, nāku atpakaļ - zem segas ir viņas kunkulītis. mazliet paceļu segu, tur viņa priecīgi ieplestām acīm kustina savu sivēnasti un ieņurdas, un es viņu papaijāju un nobučoju un naktī pie viņas muguras sildu savas pēdas un ar kāju pirkstiem modinu, ja viņa murgo suņu murgus un klusi kunkst. un kā viņa ēd maizīti! atnes, noliek gultas vidū galiņu un lēkā tam apkārt, rej tam virsū, veļas uz muguras, met kūleņus un beigās lēnām pierāpo tam klāt un apēd. un roksanu arī es mīlu. viņa ir liela un balta ar vēdekļa asti. visur, kur viņa noguļas, viņa traucē. viņa guļ durvju ailēs vai pārāk šaurā koridorā, priekšā tualetes durvīm, viņa guļ istabas vidū, bet istabas mazas un visi viņu dzen prom vai lavierē starp viņas asti un ķepām. un džonatanu arī es mīlu. viņš izskatās tik vecs, viņš sauļojas ārā un viņa ņaudieni izklausās pēc žēlīgiem ķērcieniem. viņš pārsvarā monumentāli sēž dažādos stūros un vēro visu un visus, tikai aste kustas kā pātaga.
vakar mamma cep pelmeņus un liek mazgāties drēbes, bet veļasmašīna salūzusi, tā nemazgā vai mazgā tikai līdz pusei, un es dzirdu, kā virtuvē piedeg pelmeņi un kā viņa sper mašīnai un saka, ka būs jāmazgā ar rokām, un es eju skatīties - virtuvē sākusi dežūrēt vecmamma, viņas elkoņi vienmēr iespiesti torsā, visos iespējamajos grādos rotē apakšdelmi ar koka lāpstiņu labās rokas pirkstos, mugurā satīna pidžama un savēlusies humpalu veste. eju palīgā mammai piekaut veļasmašīnu, kas šoreiz esot sākusi mazgāt režīma vidū, bet bez ūdens. mamma dzen mani ņemt no uguns pelmeņus, virtuvē vecmamma saka, ka nē, ka vēl vajagot mazliet pacepināt, bet tur puse pilnīgi sadegusi, es slēdzu liesmu nost, vecmamma kliedz nē un es slēdzu liesmu atpakaļ, mamma joprojām pie veļasmašīnas. vecmamma saka, vai kartupelīšus es negribot, un es redzu, ka kreisās rokas īkšķis un rādītājpirksts viņai spīd eļļains, spīd arī viņas slimie nagi, kas no ādas atlipuši vairākus milimetrus nost un kuru spraugā es pirms gadiem lielā pretīgumā bikstīju jodā mērcētu ausu tīrāmo kociņu, un es saprotu, ka viņa atkal grābusi ēdienu ar pirkstiem, ēdusi no kopējā trauka, un es neko negribu un sēžu pie galda ar seju plaukstās. atnāk mamma, pārkāpj pār durvju ailē guļošo roksanu, viņas papēži dusmīgi skan, viņa uzkliedz vecmammai, jo pelmeņi joprojām cepas, uzliek pannu galda vidū uz koka paliktņa. ar mammu sēžam un klusumā ēdam pelmeņu ogles, roksana piecēlusies slienājas zem galda. paēdam un braucam uz pasu nodaļu, kur es divu minūšu laikā nobildēju bildi, kurā ar vienu kaktiņu es tik tikko smaidu, bet ar otru cenšos būt nopietns. kārtējo reizi saprotu, ka mans paraksts katru reizi atšķiras un izskatās tā, it kā kāds būtu izmēģinājis pildspalvu. naktī attopos pie durbes pils ar cigareti rokā, gar logu nostaigā pils spoks un sarunas ievirzās bērnībās atmiņās par dīvainiem klibiķiem, kas naktī mums skrējuši pakaļ ar laternu gaismā vizuļojošu duncīti rokā.
Mūzika: sarah neufeuld - hero brother