:
sarunas iztēlojos kā pingponga spēlēšanu. kāds servē, es atsitu un ping pong ping pong līdz kāds aizšauj garām vai beidz spēli. dažkārt sanāk okei pingpongs, dažkārt es nesaprotu, ka man servē, dažkārt es bumbiņas apēdu. kāds man servē, es noķeru bumbiņu ar muti, sakošļāju un izspļauju to pretī pilnīgi nelietojamu. vai arī pavīļāju mutē, pamāju ar galvu, pasmaidu un noriju to. un dažkārt es nemaz negribu pingpongu, pingpongs ir nogurdinošs, tāpēc es pazūdu. tukumā vai rīgā. un neviens nezina, kur es esmu, jo, ja vien es neesmu tikšanās iniciators, es visu laiku esmu telpā starp tukumu un rīgu, nevienam nesasniedzams.
man šķiet, ka vecmamma ir nozagusi manu piepūšamo t-rex, ko nopirku kopā ar piepūšamo čūsku. nesen iegāju viņas istabā, kamēr viņa bija baznīcā un pārējie prom. apgūlos viņas gultā, skatījos griestos. atcerējos, ka pa to pašu gultu ar klasesbiedriem lēkāju, ka tā pirms viņas bija mammas un tēta gulta, ka visa istaba ir elles un grēka sarkanumā. sekcijā izveidojusi mazu bētlemes kūts ainiņu ar porcelāna mariju, jāzepu un plastmasas jēzu īkšķa naga garumā, kas izskatās pēc mandragoras saknes. kūtiņai apkārt izmētātas tabletes. uz naktsgaldiņa veca, veca bībele, kurā puse lapu plīst kā dievmaizīte. viņa ar pildspalvu izlabojusi tajā ciparus. pie spoguļa mazs es riebīgā džemperī, blakus balinātu matu dāvis tādā pašā džemperī, ieplestām rokām pie skolas. un viņas kāzu jubilejas svečturis milzīgas sirds formā, vidū pielipināta viņa ar vectēvu.
viņai ir riskantas kurpes. vienu dienu pagalmā stāvēju ar salmu cepuri galvā, skatījos - viņa pirms braukšanas uz kapiem iet plūkt puķes. veco tantīšu kurpes ar platformu, aizdarināmas ar siksniņu. aiztaisījusi nav, papēži slīd vairākus centimetrus nost no kurpēm, viņa steberē. melnas zeķes līdz ceļgaliem, melni svārki līdz ceļgaliem, melna blūze ar dzelteniem citroniem. kreiso roku viņa vienmēr tur priekšā, bet labo ar ieplestiem pirkstiem kustina kā laivas airi turp un atpakaļ. viņai pa pēdām seko roksana.
vienu dienu pasauca mani. mamma esot teikusi, ka es mākot izmērīt asinsspiedienu. neko nemācēju. nolikusi uz galdiņa divas opcijas: viena elektroniska, otra ne. paņēmu podziņu variantu. sēdēju dīvānā pārāk īsā halatā, mēģinot no viņas slēpt tetovējumu (kādu gadu no viņas slēpām arī mikroviļņu krāsni), lasīju instrukciju. apliku mērītāju ap viņas roku. grozīju to, līdzi grozījās viņas rokas āda, kurai vairāku gadu laikā pieskāros pirmo reizi un kura bija pilnīgs fenomens. kā tas trakais kreppapīrs, ko var staipīt uz nebēdu. liku sēdēt taisni, piestūmu viņu uz biroja krēsla pie tēta galda, lai roka būtu pareizā līmenī. mērīju tik ilgi, līdz viņa šķita apmierināta.
nesen iekļuvu papeļpūku virpulī blakus lombardam. tas bija lieliski. vēl caur trolejbusa logu redzēju vecu tantiņu, kura sēdēja pieturā uz soliņa, kājās tās pašas veco cilvēku kurpes, kas paceltas tā, ka zemi aizskar tikai purngali. uz soliņa zaļi un rozā maisiņi, kas pilni ogām. vienā rokā ķiršu kauliņi, kurus viņa birdina uz zemes, otrā telefons, kuru viņa liek pie auss kopā ar maisiņu, kas pilns ar ķiršiem.
jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk visu apbrīnoju. tikai tā plēves sajūta pa virsu - pieskaries un nejūti pilnībā. tāpat ar visām pārējām maņām. varbūt tā vienkārši ir, varbūt tās ir manu sajūtu robežas, un man ir nepiepildāmas iedomas par jušanas iespējām. vai arī vienkārši vajag vairāk koncentrēties.
man šķiet, ka vecmamma ir nozagusi manu piepūšamo t-rex, ko nopirku kopā ar piepūšamo čūsku. nesen iegāju viņas istabā, kamēr viņa bija baznīcā un pārējie prom. apgūlos viņas gultā, skatījos griestos. atcerējos, ka pa to pašu gultu ar klasesbiedriem lēkāju, ka tā pirms viņas bija mammas un tēta gulta, ka visa istaba ir elles un grēka sarkanumā. sekcijā izveidojusi mazu bētlemes kūts ainiņu ar porcelāna mariju, jāzepu un plastmasas jēzu īkšķa naga garumā, kas izskatās pēc mandragoras saknes. kūtiņai apkārt izmētātas tabletes. uz naktsgaldiņa veca, veca bībele, kurā puse lapu plīst kā dievmaizīte. viņa ar pildspalvu izlabojusi tajā ciparus. pie spoguļa mazs es riebīgā džemperī, blakus balinātu matu dāvis tādā pašā džemperī, ieplestām rokām pie skolas. un viņas kāzu jubilejas svečturis milzīgas sirds formā, vidū pielipināta viņa ar vectēvu.
viņai ir riskantas kurpes. vienu dienu pagalmā stāvēju ar salmu cepuri galvā, skatījos - viņa pirms braukšanas uz kapiem iet plūkt puķes. veco tantīšu kurpes ar platformu, aizdarināmas ar siksniņu. aiztaisījusi nav, papēži slīd vairākus centimetrus nost no kurpēm, viņa steberē. melnas zeķes līdz ceļgaliem, melni svārki līdz ceļgaliem, melna blūze ar dzelteniem citroniem. kreiso roku viņa vienmēr tur priekšā, bet labo ar ieplestiem pirkstiem kustina kā laivas airi turp un atpakaļ. viņai pa pēdām seko roksana.
vienu dienu pasauca mani. mamma esot teikusi, ka es mākot izmērīt asinsspiedienu. neko nemācēju. nolikusi uz galdiņa divas opcijas: viena elektroniska, otra ne. paņēmu podziņu variantu. sēdēju dīvānā pārāk īsā halatā, mēģinot no viņas slēpt tetovējumu (kādu gadu no viņas slēpām arī mikroviļņu krāsni), lasīju instrukciju. apliku mērītāju ap viņas roku. grozīju to, līdzi grozījās viņas rokas āda, kurai vairāku gadu laikā pieskāros pirmo reizi un kura bija pilnīgs fenomens. kā tas trakais kreppapīrs, ko var staipīt uz nebēdu. liku sēdēt taisni, piestūmu viņu uz biroja krēsla pie tēta galda, lai roka būtu pareizā līmenī. mērīju tik ilgi, līdz viņa šķita apmierināta.
nesen iekļuvu papeļpūku virpulī blakus lombardam. tas bija lieliski. vēl caur trolejbusa logu redzēju vecu tantiņu, kura sēdēja pieturā uz soliņa, kājās tās pašas veco cilvēku kurpes, kas paceltas tā, ka zemi aizskar tikai purngali. uz soliņa zaļi un rozā maisiņi, kas pilni ogām. vienā rokā ķiršu kauliņi, kurus viņa birdina uz zemes, otrā telefons, kuru viņa liek pie auss kopā ar maisiņu, kas pilns ar ķiršiem.
jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk visu apbrīnoju. tikai tā plēves sajūta pa virsu - pieskaries un nejūti pilnībā. tāpat ar visām pārējām maņām. varbūt tā vienkārši ir, varbūt tās ir manu sajūtu robežas, un man ir nepiepildāmas iedomas par jušanas iespējām. vai arī vienkārši vajag vairāk koncentrēties.
Mūzika: arca - xen