:
atbraucu no centra, ieeju virtuvē, durvīs nostājas vecmamma un sāk stāstīt savus pieredzētos brīnumus.
kā viņai pirms gada pastniece uzdāvinājusi visskaistāko sveci, kas izskatījās kā pūķis un bijusi suvenīrs no kādas eksotiskas valsts, ka viņa to nolikusi uz grāmatu plauka, un katru reizi, kad viņa tai vietai pagājusi garām, viņai it kā ar elektrību iesita, it kā tūliņ trieka nāktu virsū, un tad viņa dārzā vairākas reizes esot redzējusi lielu, resnu zalkti, tik resnu kā šitais lakatiņš, un tad viņa zvanījusi guntiņai uz valmieru, ko viņai darīt, ka lai viņa palūdzoties arī, jo kur divi lūdz, tur dievs pa vidu, bet ja tikai viens lūdz, tad stiprāk jālūdz kā diviem. un guntiņa viņai teikusi, ka kaut kur kaut kas ir nolikts, kas pievelk čūskas, un ja viņa to neatradīs, tad viņas mājā līdīšot un viss būšot pilns un čumēs un mudžēs, un tad viņa ATRADUSI, un skrējusi ārā dedzināt pastnieces dāvināto pūķi, bet tas nav dedzis, un kā svece var nedegt, un viņa zvanījusi atkal guntiņai, kura teikusi, ka viņai vienalga kā, bet jāpanāk, lai pūķis sadeg, un vecmamma likusi viņai palūgties, lai aizdegas. un tad sadedzinājusi... un tagad, tagad šodien viņa gājusi manā istabā un aiz gultas ieraudzījusi šausmas (domāju, ka tukšo vīna pudeli un pusdzertu rumu) - ČŪSKU! (vakar veikalā nopirku tizlu piepūšamu gumijas čūsku ar zvārgulīti, lai klab kā klaburčūska, ko var aplikt ap kaklu kā boa, jo tā savijusies virpulītī) vājprāts, kā vispār, kā vispār var galvā ienākt doma kaut ko tādu turēt savās mājās.
un es stāvu šokā un sāku smieties, un aizeju uz istabu, no kuras viņa izvākusi visas pudeles, paņemu čūsku un pavicinu viņai priekšā, vai tā ir tā pati, un viņa saka, ka jā. un es nezinu, kā man reaģēt, un viņa skaļi pavēl man to saplosīt un mest ārā un sadedzināt un pēc iespējas tālāk no mājām, un es viņai sāku teikt, cik tas viss ir absurdi, un viņas balss kļūst nevaldāma un es viņai par prieku no čūskas izlaižu gaisu, tad viņa pazūd un es aizslēdzu istabas durvis, bet tad viņa čīkstina rokturi un saka, lai es slēdzu vaļā, ka viņa nākot ar bībeli, un es saku, ka ne es gribu no viņas ko dzirdēt, ne pats lasīt. un viņa padauza durvis, un es atslēdzu, un viņa iekrīt gultā un skaļi lasa rindas par ēdenes dārzu un čūskas nolādēšanu un stāsta, cik labi viss mums būtu bijis, ja nebūtu tās riebīgās čūskas, kas ievai ābolīti lika apēst, un atkal piemin pasaules galu, un kas būšot, ja nākšot debesis virsū, vienā brīdī vairs nebūšot nekā, un kur tad mēs būsim? ellē visi, ellē mēs būsim, jancīt. dieva vārds ir jālasa! kad nebūs debesis un zeme, būs palicis tikai dieva vārds, tas ir mūžīgs! un pēc vectēva bērēm, jancīt, tu atceries, ka es nevarēju pakustēties, ka tev vajadzēja man ģērbt un pogāt? un tad es aizbraucu uz to valmieras draudzi pie guntiņas, un mācītājam bija atklāsme, ka es vēl dzīvošot, bet ka man dieva vārds esot jānes pasaulē! un tāds tagad ir mans uzdevums. es jau visu laiku dodu bībelītes tiem, kuriem nav, un mammai liku sakopēt tās vēstules no dieva, kuras baznīcā visiem dodu.
un tad šīs piecpadsmit minūtes manas skatīšanās mākoņos un turēšanās, lai nesāktu no izmisuma raudāt, viņa (kā vienmēr) noslēdz ar saldo odziņu, ka tik daudz jauniešu mūsdienās lasa bībelīti, ka mums beidzot ir jāatrod sava draudze un smukas kristiešu meitenes. tad viņa atstāj savu bībeli man uz gultas un pazūd.
visvairāk man patīk viņas tehnikas, lai ielīstu manā istabā. vienu reizi viņa teica, ka viņai naudu vajagot samainīt, citu reizi, kad viņa dusmīgi dauzījās un es teicu, ka viņu nelaidīšu iekšā, viņa sāka izmantot visstulbākos draudus - ja es neatvēršot durvis, viņa vairs netīrīšot kaķa kasti. neatvēru un viņa pie durvīm sāka histēriski raudāt. toreiz atslēdzu durvis, lai aizietu uz tualeti, un kad atnācu atpakaļ, uz manas gultas bija uzlikta piedirsta kaķa kaste.
kā viņai pirms gada pastniece uzdāvinājusi visskaistāko sveci, kas izskatījās kā pūķis un bijusi suvenīrs no kādas eksotiskas valsts, ka viņa to nolikusi uz grāmatu plauka, un katru reizi, kad viņa tai vietai pagājusi garām, viņai it kā ar elektrību iesita, it kā tūliņ trieka nāktu virsū, un tad viņa dārzā vairākas reizes esot redzējusi lielu, resnu zalkti, tik resnu kā šitais lakatiņš, un tad viņa zvanījusi guntiņai uz valmieru, ko viņai darīt, ka lai viņa palūdzoties arī, jo kur divi lūdz, tur dievs pa vidu, bet ja tikai viens lūdz, tad stiprāk jālūdz kā diviem. un guntiņa viņai teikusi, ka kaut kur kaut kas ir nolikts, kas pievelk čūskas, un ja viņa to neatradīs, tad viņas mājā līdīšot un viss būšot pilns un čumēs un mudžēs, un tad viņa ATRADUSI, un skrējusi ārā dedzināt pastnieces dāvināto pūķi, bet tas nav dedzis, un kā svece var nedegt, un viņa zvanījusi atkal guntiņai, kura teikusi, ka viņai vienalga kā, bet jāpanāk, lai pūķis sadeg, un vecmamma likusi viņai palūgties, lai aizdegas. un tad sadedzinājusi... un tagad, tagad šodien viņa gājusi manā istabā un aiz gultas ieraudzījusi šausmas (domāju, ka tukšo vīna pudeli un pusdzertu rumu) - ČŪSKU! (vakar veikalā nopirku tizlu piepūšamu gumijas čūsku ar zvārgulīti, lai klab kā klaburčūska, ko var aplikt ap kaklu kā boa, jo tā savijusies virpulītī) vājprāts, kā vispār, kā vispār var galvā ienākt doma kaut ko tādu turēt savās mājās.
un es stāvu šokā un sāku smieties, un aizeju uz istabu, no kuras viņa izvākusi visas pudeles, paņemu čūsku un pavicinu viņai priekšā, vai tā ir tā pati, un viņa saka, ka jā. un es nezinu, kā man reaģēt, un viņa skaļi pavēl man to saplosīt un mest ārā un sadedzināt un pēc iespējas tālāk no mājām, un es viņai sāku teikt, cik tas viss ir absurdi, un viņas balss kļūst nevaldāma un es viņai par prieku no čūskas izlaižu gaisu, tad viņa pazūd un es aizslēdzu istabas durvis, bet tad viņa čīkstina rokturi un saka, lai es slēdzu vaļā, ka viņa nākot ar bībeli, un es saku, ka ne es gribu no viņas ko dzirdēt, ne pats lasīt. un viņa padauza durvis, un es atslēdzu, un viņa iekrīt gultā un skaļi lasa rindas par ēdenes dārzu un čūskas nolādēšanu un stāsta, cik labi viss mums būtu bijis, ja nebūtu tās riebīgās čūskas, kas ievai ābolīti lika apēst, un atkal piemin pasaules galu, un kas būšot, ja nākšot debesis virsū, vienā brīdī vairs nebūšot nekā, un kur tad mēs būsim? ellē visi, ellē mēs būsim, jancīt. dieva vārds ir jālasa! kad nebūs debesis un zeme, būs palicis tikai dieva vārds, tas ir mūžīgs! un pēc vectēva bērēm, jancīt, tu atceries, ka es nevarēju pakustēties, ka tev vajadzēja man ģērbt un pogāt? un tad es aizbraucu uz to valmieras draudzi pie guntiņas, un mācītājam bija atklāsme, ka es vēl dzīvošot, bet ka man dieva vārds esot jānes pasaulē! un tāds tagad ir mans uzdevums. es jau visu laiku dodu bībelītes tiem, kuriem nav, un mammai liku sakopēt tās vēstules no dieva, kuras baznīcā visiem dodu.
un tad šīs piecpadsmit minūtes manas skatīšanās mākoņos un turēšanās, lai nesāktu no izmisuma raudāt, viņa (kā vienmēr) noslēdz ar saldo odziņu, ka tik daudz jauniešu mūsdienās lasa bībelīti, ka mums beidzot ir jāatrod sava draudze un smukas kristiešu meitenes. tad viņa atstāj savu bībeli man uz gultas un pazūd.
visvairāk man patīk viņas tehnikas, lai ielīstu manā istabā. vienu reizi viņa teica, ka viņai naudu vajagot samainīt, citu reizi, kad viņa dusmīgi dauzījās un es teicu, ka viņu nelaidīšu iekšā, viņa sāka izmantot visstulbākos draudus - ja es neatvēršot durvis, viņa vairs netīrīšot kaķa kasti. neatvēru un viņa pie durvīm sāka histēriski raudāt. toreiz atslēdzu durvis, lai aizietu uz tualeti, un kad atnācu atpakaļ, uz manas gultas bija uzlikta piedirsta kaķa kaste.