lmr

11:17: no rīta pamostos, caur sienu dzirdu vecmammas pirmo šņukstu, kā viņa saņemas un atver savas istabas durvis, īsiem soļiem iet klupt virsū mammai, kura, pēc skaņas spriežot, aiz manām durvīm berž grīdu. pēc čīkstēšanas dzirdu, kā vecmamma nostājas koridora durvju ailē, ieraudas vēl skaļāk, sāk elsot un uzbrukt. mamma brūk pretī. neko no tā neredzu, bet iztēlojos, ka vecmamma stāv aiz manām durvīm, uz muguras velk lielu krustu, uz galvas spīd nimbs, asaras pakšķ uz zemes un mamma ar tām mazgā grīdu. vecmamma caur šņukstiem kliedz un atkal ar neko nav apmierināta, kā vispār tā var dzīvot, viņa stāv pār mammu liela, mamma sakumpušu muguru viņas priekšā berž. vecā seko grīdas mazgāšanas ceļam uz ārpusi, mamma pamazām slej muguru un tagad ir lielāka par viņu, runā skaļāk, bet vecmamma raud skaļāk, mamma grib pļaukāt, mamma nozūd, vecmamma pārvēršas slīdošā elsu un kunkstu mākonī, kas spocīgi slīd visapkārt manai istabai un zem deguna bubina kaut ko pa dzeršanu, viņa vairs negriež vaļā ūdens krānus, lai nomāktu savu raudu skaņu. kendra ar purnu paver durvīs spraudziņu, ielec gultā, laiza mani, viņa izskatās pēc maza roņa un smaržo pēc āra gaisa un zivīm, tad palien zem manas segas un es tāpat. vecmamma aizver kendras atvērtās durvis un iet raudāt uz virtuvi, kur vēlāk ierodas mamma un kur viņas uz stundu pazūd skaļākos un klusākos kliedzienos, pieminot tālāku un tuvāku pagātni, baznīcu un elli.

aizvakar nodevām attīstīt trīs ļoti vecas filmiņas. vakar saņēmām aploksnīti ar bildēm - mani pirms desmit gadiem 22. decembrī, ziemassvētku pasākumā skolā, slikti nofokusētas dālijas, izplūdušu mammu ar zaļganu seju un fotogrāfiju ar lauku suni rego, kuru nošāva, kad biju maziņš, uz grīdas pie bises un divām cilvēka pēdām. viss pārējais izgaismots.