:
piektdien pirmo reizi braucu ar pēdējo vilcienu. gaidīju piedzīvojumu. vagons gandrīz tukšs, neierasti kluss, apsēžos un klausos skaļos telefona taustiņsignālos aiz muguras un iereibuša vīrieša skaidrošanos ar draudzeni pa telefonu. konduktore uz visiem dusmīga - tev ir biļete vai arī nav? jo ir tikai man un vienai vecenītei. tad aizmiegu uz stundu, pamostos no tā, ka pa visu vagonu skan x failu intro, jo man zvana mamma, ka ir jau klāt.
pie mājām izkāpju no mašīnas, visas debesis zvaigznēs un zem zābakiem tumsā čirkst saspiestas gliemežu mājiņas.
šodien gāju uz dārziņiem zagt puķes mammai. ilgi klejoju apkārt, meklēju perfekto dārziņu, kur blakus neviens neravē, kur neiet cilvēki, bet visi šodien ravē un dedzina zarus. nolēmu ielīst tajā pašā, kurā biju pagājušajā gadā, kurā var tikt tikai tad, ja nolien lejā grāvī un pārlec pār dzeloņdrātīm, bet apkārt cilvēki un tālumā uz kalna pie mašīnas tusē divi čaļi un skatās manā virzienā, un ko es te pēkšņi līdīšu stāvā grāvī. gāju meklēt citu, man sekoja līks vecītis, tāpēc apstājos un skatījos ķiršu ziedu biršanā, kamēr viņš aizvilkās garām, lai neredzētu manas šaudīgas acis. vējš tās visas ziedlapiņas pūš pāri zemes ceļam un tās aizķeras bedrēs kā baltas peļķes. un ārā silti, un man nekā nav līdzi, nav somas, kabatas tukšas un ir sajūta, ka visa pasaule kā tāds liels mājas pagalms. un tad tas vecītis aizvilkās, un es neatradu labāku dārziņu, jo blakus kāds vienmēr ravēja, tāpēc vilkos vien atpakaļ uz grāvi. neviens negāja, mašīna bija aizbraukusi, perfect crime, ja. ātri līdu lejā, tur plūst mazs strautiņš, piemētāts ar stikla lauskām un pudelēm, lieku kāju uz akmens strautiņa vidū, otru pāri dzeloņdrātīm, paskatos atpakaļ - gar grāvja malu iet ģimenīte, māte stumj ratiņus, visi skatās uz mani, es skatos pretī un stulbi smaidu, vienu kāju strautiņā un otru pār dzeloņdrātīm, kamēr viņi aiziet. aši uzskrēju augšā kalniņā un paslēpos aiz telts tipa dārza mājiņas, saplūcu piecas tulpes un lasījos lapās.
pie mājām izkāpju no mašīnas, visas debesis zvaigznēs un zem zābakiem tumsā čirkst saspiestas gliemežu mājiņas.
šodien gāju uz dārziņiem zagt puķes mammai. ilgi klejoju apkārt, meklēju perfekto dārziņu, kur blakus neviens neravē, kur neiet cilvēki, bet visi šodien ravē un dedzina zarus. nolēmu ielīst tajā pašā, kurā biju pagājušajā gadā, kurā var tikt tikai tad, ja nolien lejā grāvī un pārlec pār dzeloņdrātīm, bet apkārt cilvēki un tālumā uz kalna pie mašīnas tusē divi čaļi un skatās manā virzienā, un ko es te pēkšņi līdīšu stāvā grāvī. gāju meklēt citu, man sekoja līks vecītis, tāpēc apstājos un skatījos ķiršu ziedu biršanā, kamēr viņš aizvilkās garām, lai neredzētu manas šaudīgas acis. vējš tās visas ziedlapiņas pūš pāri zemes ceļam un tās aizķeras bedrēs kā baltas peļķes. un ārā silti, un man nekā nav līdzi, nav somas, kabatas tukšas un ir sajūta, ka visa pasaule kā tāds liels mājas pagalms. un tad tas vecītis aizvilkās, un es neatradu labāku dārziņu, jo blakus kāds vienmēr ravēja, tāpēc vilkos vien atpakaļ uz grāvi. neviens negāja, mašīna bija aizbraukusi, perfect crime, ja. ātri līdu lejā, tur plūst mazs strautiņš, piemētāts ar stikla lauskām un pudelēm, lieku kāju uz akmens strautiņa vidū, otru pāri dzeloņdrātīm, paskatos atpakaļ - gar grāvja malu iet ģimenīte, māte stumj ratiņus, visi skatās uz mani, es skatos pretī un stulbi smaidu, vienu kāju strautiņā un otru pār dzeloņdrātīm, kamēr viņi aiziet. aši uzskrēju augšā kalniņā un paslēpos aiz telts tipa dārza mājiņas, saplūcu piecas tulpes un lasījos lapās.