:
latviešu valodas kabinetā rebeka vienmēr uz otru pusi pagriež priekšā esošo krēslu, jo uz tā muguras esot uzrakstīts kas drausmīgs. beidzot paspēju ieraudzīt pirms pagriešanas.
- asara?
- lašara!
**
bijām uz izstādes atklāšanu sieviešu cietumā. mazā telpiņā aiz dzeloņdrātīm ar puķēm rokās drebēju un slēpos aiz citiem, kamēr telpā nāca cietumnieces, jo visi piestāstījuši man pilnas ausis, ka esmu uzgleznojis neglīteni, bet es pēdējā laikā vairs vispār neuztveru neglīto cilvēkos. audzinātāja teica, ka viņa zinot manu cietumnieci, ka man vajadzēja apbruņoties. viņas bariņā nostājās mums pretī, dažas ķiķināja, un viņu vidū es ieraudzīju savu. tad vēl neviens nezināja, kura ir viņu cietumniece, bet nu es sajutu, ka mana stāv netālu no mana darba, ir gara un apaļa un rauc uzacis, un ka es esmu uzgleznojis viņas tievo, zaglīgo versiju ar garu degunu, bet sajūtas ziņā ļoti līdzīgu. viņas pēc kataloga bildītēm atrada sevi un nāca pie mums, un es gāju pie savas, un man bija bail, un pēc viņas uzacīm nevarēju pateikt, vai viņa man tūliņ nebliezīs ar savu smago roku pa degunu, jo esmu viņu uzgleznojis ar jēlas gaļas pikuci un maijpuķītēm rokās un salūtu aiz loga, bet viņai ļoti patika un viņa bija priecīga, un es viņai devu puķes un man šķiet, ka viņa saprata. un viņa visa bija melnā un matus saņēmusi līdzīgi kā gleznā, un visu atlikušo laiku viņa pavadīja tās tuvumā, galvenokārt jau tāpēc, ka blakus bija kliņģeri un draudzenes, bet ik pa laikam uz to paskatoties un citiem prasot, kad viņa varēs dabūt darbu, jo viņu drīz laižot ārā un viņa to ļoti gribot. un tad visi dzēra kafiju un rīklē bāza kliņģerus, un vēl tam visam pa vidu jātur puķes un jāfotogrāfējas, un cietumnieces pietupienā pozēja atplestām rokām, visas savādā veidā līdzīgas gleznām. un rebeka ar pavecu īsmatu cietumnieci pradas džemperī fotogrāfējās pie sava darba, bet mana sāka izskatīties agresīva, atvēra logu un kaut kur pazuda, varbūt aizbēga.
kādā mirklī kārtīgi sapratu, ka taču puse no klātesošajiem sēž ķurķī, ka gan jau kāda kādam dūrusi dunci puncī, un es ar viņām ēdu un dzeru un fotogrāfējos.
pēc tam saposušies un ar puķēm gājām pa cietuma teritoriju skatīties cietumnieču mākslu, kuru viņas taisa divas stundas sestdienās, un tā bija laba. viņas aiz cietuma aktu zāles (kurā es ar stutiņu esmu bijis sapnī) kopē impresionistus un dalī un botičelli, un uz radiatoriem žuva mazgāti papīra šķīvji, kas ir viņu paletes. bija lieliski.
- asara?
- lašara!
**
bijām uz izstādes atklāšanu sieviešu cietumā. mazā telpiņā aiz dzeloņdrātīm ar puķēm rokās drebēju un slēpos aiz citiem, kamēr telpā nāca cietumnieces, jo visi piestāstījuši man pilnas ausis, ka esmu uzgleznojis neglīteni, bet es pēdējā laikā vairs vispār neuztveru neglīto cilvēkos. audzinātāja teica, ka viņa zinot manu cietumnieci, ka man vajadzēja apbruņoties. viņas bariņā nostājās mums pretī, dažas ķiķināja, un viņu vidū es ieraudzīju savu. tad vēl neviens nezināja, kura ir viņu cietumniece, bet nu es sajutu, ka mana stāv netālu no mana darba, ir gara un apaļa un rauc uzacis, un ka es esmu uzgleznojis viņas tievo, zaglīgo versiju ar garu degunu, bet sajūtas ziņā ļoti līdzīgu. viņas pēc kataloga bildītēm atrada sevi un nāca pie mums, un es gāju pie savas, un man bija bail, un pēc viņas uzacīm nevarēju pateikt, vai viņa man tūliņ nebliezīs ar savu smago roku pa degunu, jo esmu viņu uzgleznojis ar jēlas gaļas pikuci un maijpuķītēm rokās un salūtu aiz loga, bet viņai ļoti patika un viņa bija priecīga, un es viņai devu puķes un man šķiet, ka viņa saprata. un viņa visa bija melnā un matus saņēmusi līdzīgi kā gleznā, un visu atlikušo laiku viņa pavadīja tās tuvumā, galvenokārt jau tāpēc, ka blakus bija kliņģeri un draudzenes, bet ik pa laikam uz to paskatoties un citiem prasot, kad viņa varēs dabūt darbu, jo viņu drīz laižot ārā un viņa to ļoti gribot. un tad visi dzēra kafiju un rīklē bāza kliņģerus, un vēl tam visam pa vidu jātur puķes un jāfotogrāfējas, un cietumnieces pietupienā pozēja atplestām rokām, visas savādā veidā līdzīgas gleznām. un rebeka ar pavecu īsmatu cietumnieci pradas džemperī fotogrāfējās pie sava darba, bet mana sāka izskatīties agresīva, atvēra logu un kaut kur pazuda, varbūt aizbēga.
kādā mirklī kārtīgi sapratu, ka taču puse no klātesošajiem sēž ķurķī, ka gan jau kāda kādam dūrusi dunci puncī, un es ar viņām ēdu un dzeru un fotogrāfējos.
pēc tam saposušies un ar puķēm gājām pa cietuma teritoriju skatīties cietumnieču mākslu, kuru viņas taisa divas stundas sestdienās, un tā bija laba. viņas aiz cietuma aktu zāles (kurā es ar stutiņu esmu bijis sapnī) kopē impresionistus un dalī un botičelli, un uz radiatoriem žuva mazgāti papīra šķīvji, kas ir viņu paletes. bija lieliski.