:
tik dīvaina diena.
skolā smirdēju pēc alkohola, nokrāsoju savu pirksta instalāciju baltu. tā ir ļoti savāda un mazliet atgādina locekli, tēma gan bija "locītava". loceklītava.
pēc tam apriju pretīgu hotdogu, pēc tam ar lindu braucām uz centru ar tramvaju. ejot caur tuneli, linda pateica "ekstazī" un pēkšņi viss kļuva ļoti dīvains, visi apkārt runāja svešvalodās, atgādināja atpalikušu bērniņu pārgājienu, visi pretim nākošie izskatījās smieklīgi īpatneji, un kopš tā tuneļa visa diena bija savāda. aizgājām uz tirgu pirkt linu audeklam, bet tur veikals pirmdienās ciet, nopirkām netālu birsti. gājām raudāt uz hesburgeru, sēdējām pie loga un piestūķējām savas māgas tā, ka kļuva slikti. tad es pirmo reizi pabiju bērnu pasaulē, kas ir kaut kas izcils. par savu pēdējo skaidro naudu nopirku zīmuļa turētāju, kurā iekšā viļņojas vindsērferi, vēl tur bija aladina uzlīmes un zelta zivs uz riteņiem, kas, to ieslēdzot, plivināja asti, atskaņoja mūziku un brauca uz priekšu.
ārā visu dienu bija kaut kāds nenosakāms laiks, ja neskatītos pulkstenī, nevarētu saprast - ir desmit rītā vai trīs dienā.
braucām uz audumu veikalu, kurā arī biju pirmo reizi. tik daudz audumu. lins metrā maksāja ap desmit latiem, paņēmām no tā, kas maksāja 7, deviņdesmit centimetrus, jo metram naudas nepietika. linda ļoti uzvilkās par to, ka tas nebija 100% lins, ka želatīns tam liks izkust. tad braucām intīma apgaismojuma trolejbusā pēc naglām, tantīte, kurai cita tantīte piedāvaja apsēsties, pēkšņi skaļi sāka otru nodirst un runāt par krieviju un to, ka viņa tur nekad negribētu spert savu kāju. tad priekšā bija avārija un trolejbuss tālāk nebrauca. aizgājām uz krūzu, tur nagliņas maksāja latu trīsdesmit, uznāca ļoti liela vēlme tās iemest maisiņā un aiziet, bet to pārvarēju un norēķinājos ar karti. tad gājām uz maksimu, jo bijām ļoti izkaltuši un vajadzēja želatīnu. paņēmām divas pudeles gāzēta ūdens un optima līnijas želatīnu. tad linda pie kases saprata, ka ir pazaudējusi maku. nopirku viņai ūdeni. pie mājas durvīm linda pielika savu magnētisko atslēdziņu, bet tā neko neslēdza (fak, nē, tikai ne to!), pirms tam viņa teica, ka labi, ka atslēgas nepazaudēja. kods bija vienkārši izslēdzies un durvis bija vaļā.
mājās nesapratām, kā želatīnu padarīt par kaut ko lietojamu, paciņas instrukcijā kaut kas mistisks. darījām, kā pratām. tad sagriezām linu un ar nagliņām to klapējām pie vecu jysk audekliņu rāmjiem. linda to nostiepa, bet es situ nagliņas, pie katras reizes, kad vajadzēja nostiept, klusi šņācu "spied", aiz sienas lamājās kaimiņiene. klap klap spied klap klap klap spied klap klap spied haha klap klap spied. pieklapējām ļoti sūdīgi, spiešana īsti nepalīdzēja, šķiedra gāja viļņveidā. otrs sanāca labāks. fonā visu laiku klasiskā mūzika.
pa to laiku želatīns ļoti lēni želējās ledusskapī. mums piezvanīja un pateica, ka tas jāklāj astoņās kārtās un ik pa laikam jāparīvē ar smilšpapīru. bijām izmisuši. kad tas saželēja un oda pēc vēmekļiem, ar birsti to iemasējām audeklā. tad tas kļuva šausmīgs un no nostiepšanas nebija nekādas jēgas, jo berzēšana to izstaipīja tik ļoti, ka tas skārās pie grīdas.
nu vot, tad sapratām, ka mēs kādas četras stundas pa visu rīgu esam pirkuši sastāvdaļas, vēl gaidījuši saželēšanu un kopā tajā ieguldījuši kādus deviņus latus, ka mēs septiņu latu linā smērējam kaut ko, kas smird pēc vēmekļiem, ka šī visa ir bijusi reāla izgāšanās. tad es vēmekļželatīna daļiņās ilgi smējos līdz asarām, kamēr linda stāstīja, cik ļoti viss ir šausmīgi.
tad uzzinājām, ka pirmā kārta žūst četras stundas, un pulkstenis ir jau astoņi, ka man jābrauc mājās, jo rīt ir skate un man vēl jātaisa darbi. tad linda izvilka zāģi, pārzāģējām uz pusēm nopirkto birsti (pēdējā laikā esmu ļoti aktīvi sācis darboties ar zāģiem un naglām un āmuriem), es burciņā līdzi paņēmi pusi želatīna recekļa, ieliku pļurļur audeklu maisiņā un braucu mājās.
un viss bija tik savādi. viss. visu dienu visa gaisma un cilvēki, visi tik savādi. slēpj savus pleijerīšus mēteļa rokā, kamēr spēlē babblšūteri, sēž autobusā ar cigareti zobos, tajā dīvainajā karaļa krēslā, lai savā pieturā satvertu abās pusēs esošās stangas un tā, it kā perfekti un sportiski pievilktos, ļoti ātri izlektu no savas vietas.
un tad tur sēžu es. ar savu star wars jodas somu, kurā iekšā āmurs, grāmata un atslēgas, pie kājas nolicis pēc vēmekļiem smirdošu audeklu.
skolā smirdēju pēc alkohola, nokrāsoju savu pirksta instalāciju baltu. tā ir ļoti savāda un mazliet atgādina locekli, tēma gan bija "locītava". loceklītava.
pēc tam apriju pretīgu hotdogu, pēc tam ar lindu braucām uz centru ar tramvaju. ejot caur tuneli, linda pateica "ekstazī" un pēkšņi viss kļuva ļoti dīvains, visi apkārt runāja svešvalodās, atgādināja atpalikušu bērniņu pārgājienu, visi pretim nākošie izskatījās smieklīgi īpatneji, un kopš tā tuneļa visa diena bija savāda. aizgājām uz tirgu pirkt linu audeklam, bet tur veikals pirmdienās ciet, nopirkām netālu birsti. gājām raudāt uz hesburgeru, sēdējām pie loga un piestūķējām savas māgas tā, ka kļuva slikti. tad es pirmo reizi pabiju bērnu pasaulē, kas ir kaut kas izcils. par savu pēdējo skaidro naudu nopirku zīmuļa turētāju, kurā iekšā viļņojas vindsērferi, vēl tur bija aladina uzlīmes un zelta zivs uz riteņiem, kas, to ieslēdzot, plivināja asti, atskaņoja mūziku un brauca uz priekšu.
ārā visu dienu bija kaut kāds nenosakāms laiks, ja neskatītos pulkstenī, nevarētu saprast - ir desmit rītā vai trīs dienā.
braucām uz audumu veikalu, kurā arī biju pirmo reizi. tik daudz audumu. lins metrā maksāja ap desmit latiem, paņēmām no tā, kas maksāja 7, deviņdesmit centimetrus, jo metram naudas nepietika. linda ļoti uzvilkās par to, ka tas nebija 100% lins, ka želatīns tam liks izkust. tad braucām intīma apgaismojuma trolejbusā pēc naglām, tantīte, kurai cita tantīte piedāvaja apsēsties, pēkšņi skaļi sāka otru nodirst un runāt par krieviju un to, ka viņa tur nekad negribētu spert savu kāju. tad priekšā bija avārija un trolejbuss tālāk nebrauca. aizgājām uz krūzu, tur nagliņas maksāja latu trīsdesmit, uznāca ļoti liela vēlme tās iemest maisiņā un aiziet, bet to pārvarēju un norēķinājos ar karti. tad gājām uz maksimu, jo bijām ļoti izkaltuši un vajadzēja želatīnu. paņēmām divas pudeles gāzēta ūdens un optima līnijas želatīnu. tad linda pie kases saprata, ka ir pazaudējusi maku. nopirku viņai ūdeni. pie mājas durvīm linda pielika savu magnētisko atslēdziņu, bet tā neko neslēdza (fak, nē, tikai ne to!), pirms tam viņa teica, ka labi, ka atslēgas nepazaudēja. kods bija vienkārši izslēdzies un durvis bija vaļā.
mājās nesapratām, kā želatīnu padarīt par kaut ko lietojamu, paciņas instrukcijā kaut kas mistisks. darījām, kā pratām. tad sagriezām linu un ar nagliņām to klapējām pie vecu jysk audekliņu rāmjiem. linda to nostiepa, bet es situ nagliņas, pie katras reizes, kad vajadzēja nostiept, klusi šņācu "spied", aiz sienas lamājās kaimiņiene. klap klap spied klap klap klap spied klap klap spied haha klap klap spied. pieklapējām ļoti sūdīgi, spiešana īsti nepalīdzēja, šķiedra gāja viļņveidā. otrs sanāca labāks. fonā visu laiku klasiskā mūzika.
pa to laiku želatīns ļoti lēni želējās ledusskapī. mums piezvanīja un pateica, ka tas jāklāj astoņās kārtās un ik pa laikam jāparīvē ar smilšpapīru. bijām izmisuši. kad tas saželēja un oda pēc vēmekļiem, ar birsti to iemasējām audeklā. tad tas kļuva šausmīgs un no nostiepšanas nebija nekādas jēgas, jo berzēšana to izstaipīja tik ļoti, ka tas skārās pie grīdas.
nu vot, tad sapratām, ka mēs kādas četras stundas pa visu rīgu esam pirkuši sastāvdaļas, vēl gaidījuši saželēšanu un kopā tajā ieguldījuši kādus deviņus latus, ka mēs septiņu latu linā smērējam kaut ko, kas smird pēc vēmekļiem, ka šī visa ir bijusi reāla izgāšanās. tad es vēmekļželatīna daļiņās ilgi smējos līdz asarām, kamēr linda stāstīja, cik ļoti viss ir šausmīgi.
tad uzzinājām, ka pirmā kārta žūst četras stundas, un pulkstenis ir jau astoņi, ka man jābrauc mājās, jo rīt ir skate un man vēl jātaisa darbi. tad linda izvilka zāģi, pārzāģējām uz pusēm nopirkto birsti (pēdējā laikā esmu ļoti aktīvi sācis darboties ar zāģiem un naglām un āmuriem), es burciņā līdzi paņēmi pusi želatīna recekļa, ieliku pļurļur audeklu maisiņā un braucu mājās.
un viss bija tik savādi. viss. visu dienu visa gaisma un cilvēki, visi tik savādi. slēpj savus pleijerīšus mēteļa rokā, kamēr spēlē babblšūteri, sēž autobusā ar cigareti zobos, tajā dīvainajā karaļa krēslā, lai savā pieturā satvertu abās pusēs esošās stangas un tā, it kā perfekti un sportiski pievilktos, ļoti ātri izlektu no savas vietas.
un tad tur sēžu es. ar savu star wars jodas somu, kurā iekšā āmurs, grāmata un atslēgas, pie kājas nolicis pēc vēmekļiem smirdošu audeklu.
Mūzika: man liekas, ka skan, bet neskan