lmr

Arhivētais

16. Novembris 2013

12:24: vakar jau ceturto reizi mani vilcienā pamodināja dzeltens pirksts, vaicāja, vai varēšot palīdzēt ķemeros, okei.
pāri durvju paceltajam slieksnim ar ratiņiem tiek pats. ķemeros durvju stiklu smērē viņa speķainie pirksti, tāpēc ceļos un eju.
ar rokām izlien no saviem ratiem, tiek līdz pēdējam pakāpienam.
- ķemeri, nākamā pietura - smārde.
- nēnē, to man nevajag, tad milzkalne un tad tukums hehe
un paskatās manī ar savām dzeltenajām acīm no pēdējā pakāpiena, un pasmaida dzeltenu smaidu caur dzeltenām ūsām, un viss apkārt smird pēc ilgi nemazgātas miesas, un uz ratiem ir kaut kas mitrs, un es pasmaidu pretī.
tad atveras durvis, viņš izrāpo ārā, pustupus karājas, ar rokām ieāķējies stabiņā. izceļu ratus aiz riteņiem, jo jau zinu, ka aiz rokturiem tie jūk ārā, nolieku tā, lai viņš tajos var iesēsties.
- lūdzu
- tencinu

gribēju iedot viņam šokolādi.

pagājušo reizi es viņu ārā cēlu sieviešu dienā, tad viņš teica, lai man labi izdodoties apsveikt savu draudzeni, kad man rokā bija puķe mātei.

vēlāk vakarā man bija ļoti skumji un es četros naktī ilgi raudāju.

Mūzika: Mogwai - I Know You Are, But What Am I?
Powered by Sviesta Ciba