:
šogad vēl neko neesmu nobastojis, tādēļ nākamnedēļ nobastošu sportu.
trešie autobusi turpina mani ienīst. gāju uz pieturu pēc skolas, viens aizbrauc. paskatos sarakstā - aizbraucis divas minūtes par agru. nākamais pēc 12 minūtēm, tādēļ lēnām aizgāju uz nākamo pieturu. gaidīju kādas 15 minūtes, jo tas arī kavēja, ar kājām varu aiziet pa kādām 20, bet gribēju aizbraukt uz veikalu, kas ar kājām prasītu pusstundu, bet ar autobusu - 5 minūtes. un tad atbrauca mazs kroplītis, piebāzts tā, ka durvis ciet neveras. un visas omes jau pieklibojušas priekšā, jau iebāzušas durvīs savas pēdas un ar krunku pirkstiem grūsta malā jaunatni. un tā notiek gandrīz katru dienu. katru dienu. jau biju izvilcis maku, kad apstaigāju durvis, bet no visām ārā spraucās kurpju purngali, vietas man tur nebija. un tad es ļoti, ļoti sadusmojos, jo man ļoti vajadzēja uz tualeti un, kā jau teicu, tā tas notiek gandrīz katru dienu - tie aizbrauc par ātru tieši tad, kad eju uz pieturu, bet nākamais kavē un ir piebāzts, sīks kroplis, vai arī neatbrauc vispār. klusītēm pateicu autobusam, lai tas iet dirst, uzmetu kupri un pārāk stipri ar priekšzobiem iekodos apakšlūpā.
un tad es no dusmām aizgāju apmaldīties. nonācu kaut kādā bomžu gultiņu rajonā aiz rūpnīcas, apkārt dīvaina, pārāk cieši saaugsi veģetācija, šur tur smird pēc atejas, bet kopumā tur ir pilnīgs miers un forši. aizstaigāju līdz ielas galam, kur divi vīrieši makšķerēja ūdenī, kas bija kā spogulis ar rimi maisiņiem. tāda šķība, pusbrukusi padomju laiku sajūtiņa. tad es gāju atpakaļ uz pieturu, kur trešais atkal aizbrauca par ātru, bet nākamais kavēja un atbrauca piebāzts.
meihimā pirmo reizi(!!!) redzēju dzērāju bērnu, kas bija tik ļoti dzērāju bērns, ka pēc sejas varēja pateikt, ko viņš pirks. dīvainām proporcijām, dīvainām dzimumzīmēm, lielu galvu, šķidriem matiem, aizpampušām un izslāpušām acīm kopā ar savu čomu nopirka 12 litrus garā.
pēdējā laikā skatos filmas ar dāvja skaļajiem peles klikšķiem un "thirty seconds until minions spawn" (šeit) fonā, un ir diezgan forši, ja savu galvu var nolikt uz citas galvas.
trešie autobusi turpina mani ienīst. gāju uz pieturu pēc skolas, viens aizbrauc. paskatos sarakstā - aizbraucis divas minūtes par agru. nākamais pēc 12 minūtēm, tādēļ lēnām aizgāju uz nākamo pieturu. gaidīju kādas 15 minūtes, jo tas arī kavēja, ar kājām varu aiziet pa kādām 20, bet gribēju aizbraukt uz veikalu, kas ar kājām prasītu pusstundu, bet ar autobusu - 5 minūtes. un tad atbrauca mazs kroplītis, piebāzts tā, ka durvis ciet neveras. un visas omes jau pieklibojušas priekšā, jau iebāzušas durvīs savas pēdas un ar krunku pirkstiem grūsta malā jaunatni. un tā notiek gandrīz katru dienu. katru dienu. jau biju izvilcis maku, kad apstaigāju durvis, bet no visām ārā spraucās kurpju purngali, vietas man tur nebija. un tad es ļoti, ļoti sadusmojos, jo man ļoti vajadzēja uz tualeti un, kā jau teicu, tā tas notiek gandrīz katru dienu - tie aizbrauc par ātru tieši tad, kad eju uz pieturu, bet nākamais kavē un ir piebāzts, sīks kroplis, vai arī neatbrauc vispār. klusītēm pateicu autobusam, lai tas iet dirst, uzmetu kupri un pārāk stipri ar priekšzobiem iekodos apakšlūpā.
un tad es no dusmām aizgāju apmaldīties. nonācu kaut kādā bomžu gultiņu rajonā aiz rūpnīcas, apkārt dīvaina, pārāk cieši saaugsi veģetācija, šur tur smird pēc atejas, bet kopumā tur ir pilnīgs miers un forši. aizstaigāju līdz ielas galam, kur divi vīrieši makšķerēja ūdenī, kas bija kā spogulis ar rimi maisiņiem. tāda šķība, pusbrukusi padomju laiku sajūtiņa. tad es gāju atpakaļ uz pieturu, kur trešais atkal aizbrauca par ātru, bet nākamais kavēja un atbrauca piebāzts.
meihimā pirmo reizi(!!!) redzēju dzērāju bērnu, kas bija tik ļoti dzērāju bērns, ka pēc sejas varēja pateikt, ko viņš pirks. dīvainām proporcijām, dīvainām dzimumzīmēm, lielu galvu, šķidriem matiem, aizpampušām un izslāpušām acīm kopā ar savu čomu nopirka 12 litrus garā.
pēdējā laikā skatos filmas ar dāvja skaļajiem peles klikšķiem un "thirty seconds until minions spawn" (šeit) fonā, un ir diezgan forši, ja savu galvu var nolikt uz citas galvas.
Mūzika: Dustin O'Halloran — We Move Lightly