:
esmu atpakaļ no pēterburgas.
tur viss ir netīrs un pārāk skaļš un pārāk daudz cilvēku un man nepatyk.
un visu laiku jāatrodas ar kādu kopā. autobusā visapkārt cilvēki, hotelī jādzīvo kopā ar cilvēku, ar kuru ikdienā nerunā. piecas dienas pēc kārtas staigāt ar visiem kopā ir vienkārši briesmīgi un fui un jākomunicē un es nemāku. tāpēc manas labākās desmit minūtes bija uz parka soliņa, kad uz mirklīti biju viens pats un jutos izcili.
un es jau tur biju bijis. laikam piektajā klasītē, īsti labi neatceros, bet nu gidīte pārsvarā runāja tikai krieviski, tāpēc atmiņu nekas neatsvaidzināja. un tā gidīte. tāda īsa sieviete, sejā visu laiku kaut kāda stulba sejas izteiksme ar banānu smaidu un pārāk izbrīnītām acīm. un tad viņa atver savu austeres muti un ārā ripo pērļu pērles.
"te iepriekš nebija daudz... luksoforu? bija tikai pēc (neatceros) metriem luksofori. un no vienas līdz otras bija tumšs, tapec visi paņēma savu mazo luksoforu. kabatas luksoforu."
"un atcerāties! ar vienu glāzi jāseko gidam! aci.. ar aci, ar aci jāseko, piedodiet."
un visu laiku sprādzienus sauc par spriedzieniem, jo pēterburgā visur bija bumbu spriedzieni.
un ai, visur pārāk daudz zelta un greznības, un renesanses glezniņu. nekas vairs neatstāj iespaidu. un viss dārgs.
un es guļot krācu un visus tas uzjautrina. vienkārši ko. tūliņ grasos iemigt autobusā, kad mistiskā veidā sadzirdu, ka kāds saka, ka tūlīt sākšu krākt. nu vot, un es uzreiz pamodos un mostoties iekrācos, kāds jau izvilcis telefonu un grasās filmēt. nē nu ej dirst. es pat savam sūdainajam istabas biedram biju nopircis fakin ausu aizbāžņus viņa sūdainajai ērtībai, teicu, ka dažkārt krācu kā orkāns, nu vot. no rīta teica, ka tiešām krācu kā orkāns & ka aizbāžņi reāli noderēja. un tad? tad viņš pārstāja tos izmantot un visiem sāka dirst, cik skaļi es krācot, un visiem ir smieklīgi. nē nu atvaino manu šķībo deguna starpsienu un manas mūžīgās iesnas, bet nu koooo? es tev nopērku ausu aizbāžņus, tu uz tiem atstāj savu ausu sēru, varbūt vairs negribi tos izmantot vēlreiz, bet nu nejau mana vaina, ka tev tik skumjas, sērojošas ausis, BET NU PACIŅĀ IR PIECI PĀRI. nu tad nafig, nafig kaut kas jādirš. un kāpēc krākšana visus tik ļoti uzjautrina? un kāpēc krācējus vienmēr kāds pamodina un saka - eu, tu nereāli skaļi krāc.
nu paldies! tagad es noteikti krākšu klusāk, jo es totāli sevi kontrolēju miegā. idioti. un nepietiek ar vienu reizi, modina vairākas. varbūt domā, ka paspēs iemigt, pirms esmu atsācis krākt, bet nu HUJ, es iemiegu momentāni, tāpēc ejiet dirst. un tad dusmojas, jo es viņiem traucēju gulēt. un dusmojas uz mani. it kā es krāktu speciāli. nē nu pizdā. man miegā ir tik ļoti garlaicīgi, ka gribu to bojāt citiem.
fui.
eju kurīt "ruskij stiļ".
tur viss ir netīrs un pārāk skaļš un pārāk daudz cilvēku un man nepatyk.
un visu laiku jāatrodas ar kādu kopā. autobusā visapkārt cilvēki, hotelī jādzīvo kopā ar cilvēku, ar kuru ikdienā nerunā. piecas dienas pēc kārtas staigāt ar visiem kopā ir vienkārši briesmīgi un fui un jākomunicē un es nemāku. tāpēc manas labākās desmit minūtes bija uz parka soliņa, kad uz mirklīti biju viens pats un jutos izcili.
un es jau tur biju bijis. laikam piektajā klasītē, īsti labi neatceros, bet nu gidīte pārsvarā runāja tikai krieviski, tāpēc atmiņu nekas neatsvaidzināja. un tā gidīte. tāda īsa sieviete, sejā visu laiku kaut kāda stulba sejas izteiksme ar banānu smaidu un pārāk izbrīnītām acīm. un tad viņa atver savu austeres muti un ārā ripo pērļu pērles.
"te iepriekš nebija daudz... luksoforu? bija tikai pēc (neatceros) metriem luksofori. un no vienas līdz otras bija tumšs, tapec visi paņēma savu mazo luksoforu. kabatas luksoforu."
"un atcerāties! ar vienu glāzi jāseko gidam! aci.. ar aci, ar aci jāseko, piedodiet."
un visu laiku sprādzienus sauc par spriedzieniem, jo pēterburgā visur bija bumbu spriedzieni.
un ai, visur pārāk daudz zelta un greznības, un renesanses glezniņu. nekas vairs neatstāj iespaidu. un viss dārgs.
un es guļot krācu un visus tas uzjautrina. vienkārši ko. tūliņ grasos iemigt autobusā, kad mistiskā veidā sadzirdu, ka kāds saka, ka tūlīt sākšu krākt. nu vot, un es uzreiz pamodos un mostoties iekrācos, kāds jau izvilcis telefonu un grasās filmēt. nē nu ej dirst. es pat savam sūdainajam istabas biedram biju nopircis fakin ausu aizbāžņus viņa sūdainajai ērtībai, teicu, ka dažkārt krācu kā orkāns, nu vot. no rīta teica, ka tiešām krācu kā orkāns & ka aizbāžņi reāli noderēja. un tad? tad viņš pārstāja tos izmantot un visiem sāka dirst, cik skaļi es krācot, un visiem ir smieklīgi. nē nu atvaino manu šķībo deguna starpsienu un manas mūžīgās iesnas, bet nu koooo? es tev nopērku ausu aizbāžņus, tu uz tiem atstāj savu ausu sēru, varbūt vairs negribi tos izmantot vēlreiz, bet nu nejau mana vaina, ka tev tik skumjas, sērojošas ausis, BET NU PACIŅĀ IR PIECI PĀRI. nu tad nafig, nafig kaut kas jādirš. un kāpēc krākšana visus tik ļoti uzjautrina? un kāpēc krācējus vienmēr kāds pamodina un saka - eu, tu nereāli skaļi krāc.
nu paldies! tagad es noteikti krākšu klusāk, jo es totāli sevi kontrolēju miegā. idioti. un nepietiek ar vienu reizi, modina vairākas. varbūt domā, ka paspēs iemigt, pirms esmu atsācis krākt, bet nu HUJ, es iemiegu momentāni, tāpēc ejiet dirst. un tad dusmojas, jo es viņiem traucēju gulēt. un dusmojas uz mani. it kā es krāktu speciāli. nē nu pizdā. man miegā ir tik ļoti garlaicīgi, ka gribu to bojāt citiem.
fui.
eju kurīt "ruskij stiļ".
Mūzika: Bērnības Milicija - Es Vienmēr Esmu Gribējis Dejot