lmr

08:30: vakar bijām jelgavā, zīmējām futbolistus un fanus.

jelgava vs venstpils.

apkārt daudz mazu bērnu, kuri neko nesaprot un skaļi noelšas tikai pēc tēva, kas kliedz "bļe, jeļgava! bļe, vencpiļs!"

korpulenti vīrieši ritmā tiesnesi sauc par sūda pidarasu un, ārā krītot desmit gadus audzētiem alus vēderiem, skrien tribīnēs ar sarkanzili svītrotu karogu.

sieviete iefano ar piepūšamu āmuru dalmācieša rakstā. viņas vīrs pēc spēles man iedod vienu latu, lai sievai būtu mana skicīte ar viņiem (un āmuru).

vēlāk mani savāca māte, braucām ēst picas. līdzi arī vecā un mātes draudzene. ēdām iekšā. vecmamma uz galda nolika salvetīti, uzmeta pa virsu vienu šķēli, ar pirkstiem apēda visas sastāvdaļas, bet mīklu atstāja, teica, ka nevar tik daudz apēst, ka pabeigs mājās. tā viņa izdarīja ar vēl divām šķēlēm, ik pa laikam runājot par kolorado vaboļu uzbrukumu dārzā, sauca kukaiņus par "tiem briesmoņiem", ēda un stāstīja, kā tos sametusi ūdens spainī un laidusi podā. māte ik pa laikam mazu pretīgumu sejā skatījās uz vecās salveti. vecā to salocīja tādā jaukā trijstūrītī, cauri spiedās viņas siekalas, pa virsu uzlika garozu, ko mātes draudzene nebija apēdusi, teica, ka atdos tukumā suņiem.
man tas šķita mīlīgi un skumji.
tāpat kā manā dzimumdienā, kad viņa ienāca istabā un mani apsveica, drebošu parkinsona roku iedeva aploksnīti, nobučoja vaigu un tad 20 sekundes ar visu seju smaidīja tādu "vai, cik dāvītis..tasir jancītis izaudzis" smaidu.

pēc tam braucām uz smilšu skulptūrām. apkārt pilns ar idiotiem, nostājas pie pēdējā mēsla, pie sliktākās skulptūras visā parkā, un saka, ka skaisti, ka baigi patīk ideja. tā izskatījās pēc kaut kādas resnas multeņu nāvītes ar pulksteņiem ap kaklu, un tā izskatījās fuj un viss tik banāli. un visi saprot tikai kaut ko tādu. un tad viņi nostājas pie izšķīdušas kafijas krūzītes no smiltīm, viņi stāv, izlasa nosaukumu, kas bija "slikts rīts" vai kas līdzīgs, un vienkārši nesaprot, uz ko skatās. nu bļe ko? pasaku, ka tā ir kafijas tasīte. "vaauuu, es jau nu nebūtu sapratusi :o"
un tad cilvēki apstājas ap kaut kādu nelaimīgu smilšu eņģelīti, visapkārt skan
"nemazam neizskatās pēc eņģeļa, ne? nemazam neizskatās.. nemazam... kas tas ir? ejam prom, man šis nepatīk"
bet tam bija tik forši uzveidoti pupi un seja.

atkal sapņoju par skolu, bet vēlāk biju pie mīlīgas, zemas divstāvu mājas.