:
sapņi, sapnīši.
sapnī biju ciemos pie elīzas, kura sapnī dzīvoja meža vidū (nebija pat taciņas), uz tāda mežaina kalna lielā koka ēkā ar plašiem mega logiem, aiz kuriem viss bija mežaini miglains. es tur vienkārši biju atnācis uzsmēķēt. kad elīza jautāja savam tēvam, vai viņa var savākt pelnu trauku, tēvs atbildēja - vai tu domāji NEĶĪTRO TRAUKU? un abi iesmējās un es nesapratu wtf, tāpēc man bija mana nesaprotošā seja & tad tēvs pateica tikai to, ka elīza ir baznīca.
un tad es pamodos. tas bija pirmais.
otrajā elza man seksuāli uzmācās tukuma dzīvoklī, ik pa laikam ausī čukstot to, kā viņa pēc tam ies atrakt kapus.
un tad es pamodos.
trešajā es biju bērnudārzā, es vienkārši stāvēju pie loga, bija superzilu debesu diena ar tādu karstu sauli, fonā ugunsdzēsēju sirēnas un tieši pretī degoša dzīvokļmāja. un tā vienkārši slou moušenā dega, viss bija superkluss, nebija nekādu kliedzienu un nekādas panikas, tikai sirēnas.
un tad es pamodos.
no ceturtā neko daudz neatceros, tikai šo vienu vietu, kurā es kādā venēcijai līdzīgā pilsētā vienkārši lidoju cauri. nu, it kā es būtu acu pāris, kas vienkārši izlido caur tādu superšauru ieliņu un tad nogriežas pa kreisi, kur tālumā ir dzeltens saules gaismas tilts. un tas atkārtojās ļoti ilgi, tikai mazliet pamainījās krāsās, jo es ļoti labi atceros tieši to pagriezienu pa kreisi.
un tad es pamodos.
un piektajā es atceros atkal tikai šo vienu vietu, kas bija kaut kā saisīta ar skolu. tas bija kaut kur sapņu skolā. mēs bijām trīs, neatceros kas, bet bijām tādā kā uzgaidāmajā telpā, nu, viss tur ir, puķītes ir, krēsli, ir supertumšs un vienīgā gaisma nāk no lifta durvīm. pie tām mēs arī aizejam. iekšā iekāpj viens no mums, pārbaudīs. aizveras durvis & tad sāk trīcēt zeme. tas, kurš iekāpa liftā, sāka braukt augšā, bet uzgaidāmā telpa pēkšņi arī ir lifts un sāka braukt faking zemē. uz trīsdesmito pazemes stāvu (ES NOKĻŪŠU ELLĒ, ES ZINĀJU), atveras durvis un viss ir nenormāli, nenormāli pretīgi putekļu pelēks, visa kabatas lukturīšu gaisma tiek reāli apēsta tajā pelēkumā. un tur gar sienām ir vienkārši pelēkas, netīras zirnekļu tīklu vannas.
un tas nenormāli atgādināja vienu citu sapni, kurā es līdzīgā vietā klīdu ļoti, ļoti, ļoooti ilgi & mīzu vešiņā.
viss.
sapnī biju ciemos pie elīzas, kura sapnī dzīvoja meža vidū (nebija pat taciņas), uz tāda mežaina kalna lielā koka ēkā ar plašiem mega logiem, aiz kuriem viss bija mežaini miglains. es tur vienkārši biju atnācis uzsmēķēt. kad elīza jautāja savam tēvam, vai viņa var savākt pelnu trauku, tēvs atbildēja - vai tu domāji NEĶĪTRO TRAUKU? un abi iesmējās un es nesapratu wtf, tāpēc man bija mana nesaprotošā seja & tad tēvs pateica tikai to, ka elīza ir baznīca.
un tad es pamodos. tas bija pirmais.
otrajā elza man seksuāli uzmācās tukuma dzīvoklī, ik pa laikam ausī čukstot to, kā viņa pēc tam ies atrakt kapus.
un tad es pamodos.
trešajā es biju bērnudārzā, es vienkārši stāvēju pie loga, bija superzilu debesu diena ar tādu karstu sauli, fonā ugunsdzēsēju sirēnas un tieši pretī degoša dzīvokļmāja. un tā vienkārši slou moušenā dega, viss bija superkluss, nebija nekādu kliedzienu un nekādas panikas, tikai sirēnas.
un tad es pamodos.
no ceturtā neko daudz neatceros, tikai šo vienu vietu, kurā es kādā venēcijai līdzīgā pilsētā vienkārši lidoju cauri. nu, it kā es būtu acu pāris, kas vienkārši izlido caur tādu superšauru ieliņu un tad nogriežas pa kreisi, kur tālumā ir dzeltens saules gaismas tilts. un tas atkārtojās ļoti ilgi, tikai mazliet pamainījās krāsās, jo es ļoti labi atceros tieši to pagriezienu pa kreisi.
un tad es pamodos.
un piektajā es atceros atkal tikai šo vienu vietu, kas bija kaut kā saisīta ar skolu. tas bija kaut kur sapņu skolā. mēs bijām trīs, neatceros kas, bet bijām tādā kā uzgaidāmajā telpā, nu, viss tur ir, puķītes ir, krēsli, ir supertumšs un vienīgā gaisma nāk no lifta durvīm. pie tām mēs arī aizejam. iekšā iekāpj viens no mums, pārbaudīs. aizveras durvis & tad sāk trīcēt zeme. tas, kurš iekāpa liftā, sāka braukt augšā, bet uzgaidāmā telpa pēkšņi arī ir lifts un sāka braukt faking zemē. uz trīsdesmito pazemes stāvu (ES NOKĻŪŠU ELLĒ, ES ZINĀJU), atveras durvis un viss ir nenormāli, nenormāli pretīgi putekļu pelēks, visa kabatas lukturīšu gaisma tiek reāli apēsta tajā pelēkumā. un tur gar sienām ir vienkārši pelēkas, netīras zirnekļu tīklu vannas.
un tas nenormāli atgādināja vienu citu sapni, kurā es līdzīgā vietā klīdu ļoti, ļoti, ļoooti ilgi & mīzu vešiņā.
viss.
:
visu dienu lipinu smirdīgus nēģeru eņģeļus, kurus dāvināt svētkos.
māte ar tēvu aizbrauc kaut kur pakaļā prom, mājās būs vēlu, uz centru aizvest nevar.
nolemju, ka iešu ar kājām uz centru, piezvanu elīnai, jamā vārtoties pa gultu & es droši varot nākt.
atnāku, klauvēju
klauvēju
zvanu
klauvēju
zvanu
klauvēju
zvanu
nekā.
pasēžu kādas minūtītes pie durvīm, atkārtojot savas iepriekš aprakstītās darbības.
nekā.
zvanu pārējiem diviem, kurus gribu apsveikt.
nekā.
tagad sēžu dzīvoklī ar krievu mūziku fonā, jo kompim šeit nav tumbu, gribu iebāzt eņģeļus viņiem dirsā un piepist seju.
māte ar tēvu aizbrauc kaut kur pakaļā prom, mājās būs vēlu, uz centru aizvest nevar.
nolemju, ka iešu ar kājām uz centru, piezvanu elīnai, jamā vārtoties pa gultu & es droši varot nākt.
atnāku, klauvēju
klauvēju
zvanu
klauvēju
zvanu
klauvēju
zvanu
nekā.
pasēžu kādas minūtītes pie durvīm, atkārtojot savas iepriekš aprakstītās darbības.
nekā.
zvanu pārējiem diviem, kurus gribu apsveikt.
nekā.
tagad sēžu dzīvoklī ar krievu mūziku fonā, jo kompim šeit nav tumbu, gribu iebāzt eņģeļus viņiem dirsā un piepist seju.