lmr

lmr @ 23:37: laikam man visvairāk tracina tas, ka es it kā saprotu, kā es varētu uzgleznot to, ko gribu, bet es saprotu arī to, ka tas prasītu ļoti daudz laika, un arī tad vienmēr ir neveiksmes iespēja. un es jau tā ar salīkušu muguru pavadu pusi dienas, ar otiņu slaukot ārā gaismu no augu lapām. un jo vairāk laika tas viss prasa, jo skaļāka galvā kļūst doma - vai tas ir tik nozīmīgs, lai pie tā pavadītu tik daudz laika? un pat tad, ja es domāju, ka es to varētu uzgleznot tā, kā gribu, es taču nezinu, vai es tiešām varētu, jo es nekad neko neesmu novedis līdz galam, vienmēr ir pietrūcis laika vai spēka.

un man šķiet, ka visi man melo. melo, ka mani darbi ir labi. melo, lai mani nesāpinātu, jo es jau pats sevi nepārtraukti sāpinu, un ja nu vēl kāds cits mani sāktu graut, tad varbūt es sabruktu. melo, lai es beigtu uztraukties, beigtu stresot. bet es labo nespēju uztvert nopietni, es gribu, lai man saka visas sliktās lietas, es gribu kritiku, es gribu pierādījumu tam, ka visi manu darbu trūkumi nav tikai manā galvā, ka es neesmu vienīgais, kas tos redz, jo arī tā ir iespējamība, jo es uz tiem skatos ar radītāja acīm, jo varbūt tas, kas man tajos nepatīk, esmu es pats, jo citi redz tikai burvju triku, bet es zinu tā risinājumu, un tas brīžiem ir mokošs.

bet es arī redzu, ka esmu daudz ko šajā intensīvajā strādāšanas posmā iemācījies un sapratis, un jau tas vien darbojas kā dzinulis turpināt, jo viss nāk ar laiku un strādāšanu. un tas nozīmē arī to, ka ar laiku un strādāšanu es spēšu ātrāk un prasmīgāk panākt to, ko esmu ilgi un caur mokām panācis pašlaik, kas nozīmē to, ka varbūt kaut kad nākotnē es arī spētu kaut ko novest līdz galam, jo tas prasītu mazāk laika un spēka.

viss būs labi.

šodien ārā biju izgājis tikai tāpēc, lai aiziet uz veikalu. pēc visa šī mēbeļu un lietu nekustīguma un terpentīna tvaiku gaisa ārpasaule ir brīnumaina. tāds plašums un svaigums! skatiens neatduras sienā, tas skrien kilometriem tālu, un elpa balta mutuļo, un maza migliņa, un bērzs jau nosalis zelta plankumiem, un cilvēki!