lmr

20:19: biju tukumā. apsveicu vecmammu dzimšanas dienā. septiņdesmit astoņi! viņas jaunajam telefonam iestatīju SOS pogu, kas zvanīs mammai un man, un īsziņā tā sauks "palīgā!". kad viņai skaidroju, kā to lietot, viņas sejā redzēju, ka viņa vispār neko nesaprot un pat nemēģina saprast, bet mierīgi turpināja tīrīt gailenes un pēkšņi stāstīt, kā mamma gandrīz kļuva par abortu, ka vecmamma asiņojusi kā no pārpilnības raga. tad nu es sašļuku. mana eksistence taču balstās uz puņķiem. bet tomēr balstās! lādētājs arī viņai jauns, nav vairs apaļā galiņa, kuru spraud kā gribi, tad nu līmēju arī tam virsū zaļu zīmīti, kas apzīmē, ka telefonā vads jāsprauž ar šo plakni virspusē. atkārtoju viņai visu vairākas reizes pēc iespējas vieglāk saprotamā valodā. ceru, ka saprata, lai gan šķita, ka sos pogu viņai būs bail lietot, jo kaut ko saplēsīšot.

pēc tam sapīpējies ar paulu sēdēju uz dzelzsbetona paneļiem vietā, kur bērnībā nācu rotaļāties ar bērnudārzu. brīnumaini! skatījos uz kokiem un kaifoju. tie ir tik sarežģīti, bet katrs no tiem rada vienotu, individuālu kopumu, katram no tiem ir atšķirīgs lapu vai skuju raksts, un skujkoki taču vispār izskatās pūkaini. kaifoju, līdz mani sabiedēja par trešo pasaules karu. un man kaut kā šķita, ka esmu apradis ar domu, ka kuru katru brīdi es varu arī nomirt. laikam jau tomēr ne. un ja nu pēc nāves ar mani notiek tas, kam esmu visu mūžu ticējis? ja nu ticēšana tiešām spētu radīt? tas, ko es gribētu pēc nāves, nesakrīt ar to, kam es ticu. ai nu. ir lietas, kuras es gribētu izdarīt, kuras gribētu ieraudzīt un piedzīvot, bet esmu pateicīgs arī par jau piedzīvoto, tāpēc kāda starpība. dzīvošu, redzēšu. vai arī nomiršu un redzēšu. vai neredzēšu.