lmr

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
20:33: pēdējās dienas jūsmoju par gaismēnu. kad saule ēku apspīd no sāna, ēka ir redzama visā skaidrībā. tāda vienmuļa, monumentāla ķieģeļu siena atklājas visā savā rokām liktajā brīnumā, ķieģelīši mazliet dziļāk sienā, ķieģelīši mazliet vairāk uz āru, tie visi met skaidras, tumšas ēnas. saullēktā viss izstiepjas. tiltam margas izstiepjas divreiz platākas, un visi ar acīm iepriekš nesaskatāmie šķībumi ēnās izstiepjas tik lieli, ka tos var ieraudzīt. margas pašas it kā taisnas, bet ēnā šķības. ēnai ir taisnība. un ēkas arī šķiet daudz iespaidīgākas, ja var redzēt no tām krītošo ēnu. dienas laikā pilsētā par to nesanāk daudz domāt, vismaz es vienkārši uztveru saules vai ēnas laukumus, kuriem sanāk iet cauri, nedomājot par to cēloņiem, un ielas arī tā vienkārši ir sadalītas saules vai ēnas pusēs. bet no rīta tu skaties uz kādu māju un tai virsū krīt ēna no citas mājas, kura tev aiz muguras, un sanāk, ka tu mazliet redzi arī to, kas notiek tev pakausī, ka aiz tevis ir tāda māja ar tādu jumtu. un pirkstu ielikt krītošajā ēnā arī ir maģiski. pirksts saulains un pirksts zils, it kā ēna būtu viela, kurā var kaut ko iemērkt.

Powered by Sviesta Ciba