lmr

koncerta laikā sadraudzējos ar laputi. uzkrita man virsū no koka. vēlāk man uzkrita virsū vēl viena, mēģināju abas sadraugot, bet nesanāca. tādi divi kutelīgi punkti uz rokām. iztēlojos sevi laputs vietā, skrienot pa rokas savannu, ķeroties matiņu zālienā un jūtot zem miesas caur vēnām skrienošās asinis un aplausu zemestrīces. vispār es nezinu, vai tā bija laputs. meklējām gūglē - tās ir ļoti dažādas, aptuveni 4000 sugu.

dzimšanas dienā rīgā skatījāmies dokumentālo filmu par cilvēkiem, kuri iemīlas priekšmetos. tad to skatījos laikam ceturto reizi. es nezinu, tā ir mazliet mainījusi to, kā es skatos uz priekšmetiem. ja neskaita publiska seksa ainas (bet ne kailas) ar eifeļtorni, sētu, karuseli un baznīcas altāra margām, tā ir ļoti jauka filma. un, nenoliegšu - arī ļoti smieklīga. man ļoti patīk, kā viņas pieskaras saviem mīlētajiem priekšmetiem, kā viņas tos apraksta, kā viena no viņām runā par enerģijas apmaiņu ar eifeļtorni, ka viņa tam dod siltumu un vienā brīdī abi ir vienlīdz silti. iemīlēties giljotīnā, berlīnes sienā vai dvīņu torņos. interesanti arī, ka filmā piedalās tikai sievietes, bet nu okei, veči gan jau pārsvarā iemīlas mašīnās un drāž izpūtējus. pēc tam uz grīdas no tumsā spīdoša polimēra taisījām savus mīlamos priekšmetus, kurus cepām krāsnī. daudzi no tiem arī nebija priekšmeti, bet tie kļuva par priekšmetiem, jo tika izveidoti. kas arī ir interesanti, par to jau aizdomājos, kad gleznoju mirušo ainavu kompozīcijai - gandrīz viss, ko cilvēki rada, ir miris. vienīgais, ko cilvēks var uztaisīt tā pa īstam dzīvu, ir bērns. pie pārējā jau ir pielikts dieva pirksts. es uztaisīju lielu spermatozoīdu, jo es mīlu dzīvību. tagad esmu aizrāvies un taisu daudzus mazākus tumsā spīdošus spermatozoīdus. tos es dāvinu. vienu uzdāvināju zīlei izstādes atklāšanā kkc. viņa ar to visu vakaru rotaļājās, līdz tas pazuda caurumā viņas mēteļa kabatas oderē. viņa to ilgi meklēja, līdz iekliedzās - ak nē, es esmu apaugļota!