lmr

lmr @ 09:19: esmu sev apriebies.

es esmu miglā. pat manas domas ir klusas kaut kur perifērijā. nekas manī nenotiek. esmu miris! manī nebango jūra, es esmu sekla peļķe, kurā dažkārt iepūš vējš, un tad nu es spēju izsist mazu vilnīti arī ārpus sava ierastā peļķes diametra. truls, izplūdis, nenofokusēts. es visu uztveru kā caur aizsvīdušu stiklu, ko lēni tīru ar pirkstu. kamēr tīru, tikmēr tas jau atkal paspējis aizsvīst.

nepārtraukti atvainojos, cenšos netikt pārprasts. it kā man būtu bail uz cilvēkiem atstāt vispār jebkādu iespaidu, bail aizskart. un es nevarētu teikt, ka man tiešām ir bail atstāt iespaidu, drīzāk es to vienkārši nespēju izdarīt, jo manī nav vispār nekāda stingra pamata, man ir mixed feelings par visu. es neko skaidri nezinu. un tas arī nevienam neko nedod, tas neko nekustina, tā ir stagnācija un it kā attaisnojumu meklēšana it visam, kas notiek, pat ja attaisnojumu nav.

un mana ķermeņa valoda. attopos viss sevi apvijis, kājas viena ap otru jau tūliņ metīs otro loku, rokas esmu sasējis mezglā. pieķeru sevi un atsienu visu vaļā, sēžu brīvi, bet tomēr nē, jo apavos jūtu, ka esmu arī ar kāju pirkstiem uzmetis krustiņu. apčakarējis pats sevi. bet tas neko nemaina, jo vislielākais mezgls jau ir manā galvā. un mans šļupstošais, zemais balss tembrs, kas saplūst ar visiem fona trokšņiem. pārvietojos es arī bez skaņas kā spoks, par mani atgādina tikai klepus. es praktiski neeksistēju. es esmu caurspīdīgs, lidojošs mezgls, kas runā statiskajā troksnī un klusi krekšķina.

manī nav nekā liela, tikai sīkumi. es esmu ledusskapja zumzēšana, krāna pilēšana, drupačas, putekļi. es esmu fons.