skaista pilsēta, bet gleznot gribas nolīst kaut kādā aizpakaļā, tāpēc vairākas dienas gleznoju stroikā. tur viss sašķaidītām stikla pudelēm, atkritumiem un sakaltušiem sūdiem. vienu dienu tur bija arī mazi bērni, kas tur rotaļājās, lēkāja visapkārt, kāpa uz jumta un leca pa stāviem zemē visos tajos stiklos, kāvās un prasīja man cigaretes. nedevu. bet visā tajā drupu pamestībā ir baigais skaistums, tur telpās aug koki, tie stiepjas ārā caur neuzlikto jumtu, un putni tur čivina, un grafiti uz sienām man vienmēr šķituši interesanti, tie ir tā kā tādas ēku rētas, tie stāsta par to, kas tur kaut kad ir noticis vai kurš tur ir bijis, un tos uz sienām zīmēt vai skrāpēt taču vienmēr licis kāds dzinulis, nu tur, pēc strīda atnāk draudzene un uz sienas uzpūš ARNIM NESTĀV! vai arī, ka viņam ir mazs gailītis.
un ballītes arī lieliskas. vienu nakti kursabiedrene dejoja man apkārt un jakas kabatās man lika smaržīgas ziedlapiņas.
bija atbraukusi arī zīmēšanas pasniedzēja no itālijas ar savu vīru un asistentu, kurš no galvas zina visu "beauty and the beast" scenāriju. viens no viņu dotajiem uzdevumiem bija piecpadsmit minūtes skatīties un koncentrēties uz savu plaukstu, kamēr ar otru roku, neskatoties uz papīru, bija lēnītēm jāvelk savas plaukstas līnijas. viņa roku, kas tur zīmuli, raksturoja kā seismogrāfu, un tas uzspridzināja manu prātu. pēc tam vairākas dienas un tagad joprojām šo to pazīmēju tādā veidā, un tas man šķiet tik dabiski un skaisti, jo tur pazūd viss tavs rokraksts, roku vada daba, un uz lapas parādās līnijas, kuras es nekad nebūtu uzvilcis tik smalkas un īstas, ja būtu ko mērījis un ilgi skatījies lapā. un plaukstas taču vispār ir ģeniālas, tur ir upītes un labirinti, rūtiņas, skujiņu raksts un vissmalkākie vijumi.
vēl es novēroju, ka gadu laikā es nevis atbrīvojos no bailēm, bet apaugu ar tām vēl un vēl. pēdējā laikā man ir ļoti grūti padejot, es nevaru atslābt un kustos stīvi, manas rokas gar sāniem, tāds sakaunējies vienveidīgi kratos. nezinu, varbūt tāpēc, ka man ir bail kādam netīšām iesist vai uzgrūsties, jo visvieglāk man dejot ar acīm ciet. un lielāki pasākumi man vispār ir kaut kāds rituāls, kurā es no aizmugurējām, nekustīgajām rindām lēni tuvojos skatuvei kā caur tādiem līmeņiem, ar katru soli uz priekšu es mēģinu padarīt savas nedrošības domas klusākas un klusākas, un es pamazām plaukstu kā tāds pumpuriņš, un tad jau es ārdos, bet tad domu durvis atkal atveras un es bēgu lapās. un ja kāds vēl mani biksta par to, ka es dejojošā pūlī knapi kustos, tad dažkārt es vienkārši aizslēdzos, mana ķermeņa valoda uzsien dubulto mezglu un viss, eju kaut kur malā to šķetināt vaļā un saņemties vēlreiz, jo.. jo gribu padejot! un tas ir tik stulbi, jo visi tie šķēršļi ir tikai manā galvā.