lmr

lmr @ 10:17: ilgi nevarēju aizmigt. kad aizmigu, nonācu murgā. es biju tukuma mājā, viss bija pelnu pelēks un drupās, gaisma gandrīz vai melnbalta. māja bija pārveidojusies par kaut kādu hibrīdu, kas sastāvēja no manas istabas, milzīgas baznīcas un pagraba. baznīca augsta trīs jomu celtne ar krusta velvēm, caur cauro jumtu baznīcā iekšā lidoja sikspārņi. pie sudrabota, grezna altāra satiku tēti, kuram kļuva slikti. viņš teica, ka nejūtot rokas, tās acu priekšā kļuva zilganas un atslābušas. viņš iekrita baznīcas solā pilnīgi nevarīgs, nāves bailēm acīs. es skrēju klāt, teicu, ka viss būs labi, perifērijā uzradās arī mammas rokas, kas glāstīja tēta rokas un seju, kamēr viņš kļuva pelēkāks un pelēkāks. kad paskatījos uz mammu, viņas tur vairs nebija, bet manu uzmanību piesaistīja durvis aiz altāra. kad tām tuvojos, pie mana pleca no mugurpuses pieskārās pelēkais tētis, uztraucies par mammu, ka viņa tajā pagrabā darot sliktas lietas. pavēru pagraba durvis, kāpņu apakšā redzēju puskailu, pelēku mammu ļoti spožām acīm zīdot bērnu. tētis to ieraudzīja pār manu plecu un lielās bailēs atkāpās atpakaļ baznīcā, bet es skrēju pavisam prom uz baznīcas durvīm, jo mani biedēja mammas pelēkums, spožās acis un tēta bailes. aiz baznīcas durvīm bija mana istaba pilnīgā tumsā, redzamība daži centimetri, it kā es pats būtu gaismas avots. es apgūlos gultā, apsedzos, ar kājām jutu suņa muguras siltumu, noteikti zem segas palīdusi arī kendra. pēkšņi man kļuva bail, un baiļu sajūta uzreiz atspoguļojās sapnī - suns pie kājām sāka rūkt un drebēt, es palūkojos zem segas un sava ķermeņa gaismā redzēju uzmirdzam atņirgtus zobus, slienas, saspringušu kendras ķermeni, un tad viņa man metās virsū, koda rokās un kājās, un es viņu žņaudzu, es viņai spēru un raudāju par to, ko daru, un viņas rūcieniem pievienojās otra suņa rūcieni un kaķa šņācieni, un tad jau manā acu priekšā zibēja visi manu mājdzīvnieku trakie, nospriegotie ķermeņi un asie zobi, visi koda un skrāpēja manu miesu, un es žņaudzu un spēru visu viņu ķermeņus, kurus atceros tikai glāstījis, un par visiem raudāju līdz pamodos.