viss tur pelēks, asfalta krāsā, sarkanos ķieģeļos un pārsteidzoši zaļš. un visi uz ielas saka sorry, sorry, lai gan es viņiem esmu pagadījies ceļā, jo kārtējo reizi esmu piemirsis, ka arī cilvēku plūsma virzās pa kreiso pusi. redzēju pārāk daudz, pilnīgs overload acīm, gan jau galerijās un muzejos daudziem izbesīju, jo darbiem priekšā mana atšautā pakaļiņa, kamēr es, pieliecies dažu centimetru attālumā no darbiem, skatos, kā tad tie uzgleznoti, un elpoju virsū vairākus gadsimtus seniem brīnumiem. un ļoti interesanti, kā prāts mākslas grāmatās redzētiem darbiem izdomājis pats savus izmērus, un van eiks izrādās tik maziņš, dīrers vispār miniatūra, bet serā peldētāji lieli. hoknijs dzīvē vienkārši mirdz un tuvplānos ir ļoti smalks. kas gan man sevī noriebās - ka vispār vairs nespēju uztvert darbu kopumā, es uzreiz ar degunu lienu tiem tuvumā un meklēju trikus un noslēpumus, kurus grāmatu bildītēs ieraudzīt nevar. biju arī uz wolfgang tillmans un richard mosse, joprojām esmu lielā sajūsmā. pārsvarā ar mammu un tēti biju pašķīries, jo četras stundas no vietas ar sevi lūrēt bildītes negribu spiest nevienam.
teroraktam tuvumā negadījāmies, par to uzzinājām vien vakarā.