lmr

lmr @ 16:54: pēc divu nedēļu prombūtnes esmu atbraucis uz tukumu. suņi vispriecīgākie. vecmamma, kā jau vienmēr, uzreiz kaut ko pasaka par to, ka drīz es jau vairs neatcerēšoties, kurā mājā tukumā es dzīvoju, un tad stāv manas istabas durvīs un gaida atbildi. nezinu, sadusmojos un uzšņācu pretī, ka braucu, kad varu. viņa ir kļuvusi ļoti riža, stāvēja mētelī, visa saules apspīdēta, gatava braukt uz humpalām, un manāmi sadrūma pēc tā, cik dusmīgi es atbildēju. bet nu mani sadusmo. katru reizi, kad es te atbraucu, viņa sasveicināšanās vietā izsaka piezīmi par to, cik reti es braucu, it kā joku, bet reizē arī pārmetoši. un nu kāda viņai starpība? kad esmu šeit, mēs tik pat kā nerunājam, kopā neko nedarām. tāda sajūta, ka braucu šeit tikai paēst un atrādīties, ka man viss kārtībā, braukt mammai līdzi uz veikaliem, lai nestu viņai groziņu, agri ieiet gulēt, vēlu piecelties un atkal pazust.

vecmamma atbrauc no humpalām - kādas pasakainas lietas tur pārdodot! un tik lēti! viņa no nopirktā salasījusi čupiņu, kas varētu mani interesēt, varbūt aizvestu uz rīgu. uzliek to uz manas gultas un rāda - garens mežģīņu galdauts, ažūrs, ļoti īss aizkars, audums ar lācīšiem. nu, kur es to likšu? galdauts galdam, kura man nav, un ciemiņiem, kuri pie manis nenāk un kurus neaicinu, no sešu vīna glāžu komplekta es izmantoju tikai vienu, šampanieša glāžu komplektu pat neesmu atvēris, tas stāv uz skapjaugšas jau kādu gadu, viss noputējis, un tie daudzie šķīvji, no kuriem es ēdu viens pats, noder tikai tam, lai izlietnē no tiem būvētu netīru kalnu. aizkariņš noderētu pieliekamajam, kura man nav, un lācīšu audums bērniem kaut kādā nākotnē.

vakar sagruzījos, galvā nomētāju sevi ar akmeņiem, ka es kaut ko gaidu, pats neko nedodot pretī, un sviedu sev vēl par šo un to, līdz beigās knapi valdījos, lai nesāktu pinkšķēt. patiesība acīs grauž. un tas viss viļņveidīgi - tad jautri un smiekli, un tad kaut kāds milzīgs bezdibenis, kurā es vienkārši nemāku dzīvot, neprotu būt cilvēkos, parunāt arī nevaru, es jūtos nepatīkams un nevēlams un vienkārši stulbi, jo pats jau esmu visam uzlicis virsū kaut kādu negativitātes filtru, kas nenozīmīgus sīkumus izgaismo milzīgā spozmē, to tumšās ēnas stiepjas desmitreiz garākas par pašiem sīkumiem un tieši man virsū. vainoju vīnu un sevi.