lmr

lmr @ 20:12: visi tie dusmu izraisošie sīkumiņi nedēļu laikā sakrājas tādā kā skapī, kurā vairs nav vietas, un katru reizi var atvērt tikai mazu spraudziņu, lai viss neizgāžas ārā, lai skapī ieliktu vēl kādu dusmas izraisošu sīkumiņu, bet nedēļas beigās skapja durvis vairs neturas ciet, visi sīkumiņi ir izmērā auguši desmit reizes, tie visi sprūk ārā un piepilda mani ar dusmu karstumu, dusmas skrien uz muti, lai rūktu, bet tur priekšā mani sakostie zobi, tad tās meklē izeju caur rokām, lai sistu, caur kājām, lai spertu, bet es turu sevi mentālos grožos, un tad tās aizmiglo manas acis ar uzvārītām, tvaikojošām dusmu asarām, bet arī tās es spēju uzsūkt, un tad es lēnītēm kļūstu remdens. bet kur tās dusmas palikušas, ja ārā nav tikušas? un kur lai tās vispār liek?

otrdien gājām pie naumova, mums lika uzgaidīt piecas minūtes, piedāvāja apsēsties. ielīdu visiem aiz muguras sēdēt pie puķes. pēkšņi pie manis liecas večiņa rozā džemperī, domāju - grib kaut ko paņemt no palodzes, bet pēkšņi es dzirdu viņas šņācoši čukstošo balsi savā ausī, jūtu viņas elpas siltumu un roku uz sava pleca
-...tu esi čalis un sēdi, bet meitene kājās stāv...
ak vai, bļe, piemirsu, ka man starp kājām karājas šņores galiņš un ka tā dēļ man sevi mūždien ir jāapdala, jo pēkšņi aicinājums apsēsties bija domāts visiem, tikai ne man, jo es tajā telpā esmu vienīgais ar krānu, un ja pietrūkst viena sēdvieta - tā noteikti ir mana, jo es neskaitos. un es automātiski jūtos slikti, es jūtos nokaunējies, ja jau pilnīgi jālien šņākt man ausī, tad taču esmu izdarījis ko pietiekami sliktu. man tas viss riebjas! iespraudiet to pieklājību/etiķeti vai kā nu šo absurdo sūdu sauc, vienā sasodītā vietā. mēs visi esam cilvēki, un šis te, tas rada tikai naidu, jo nu kā kāds vispār no malas var noteikt, kuram labāk būtu apsēsties un kuram pastāvēt kājās. sēž tie, kas apsēdās, un stāv tie, kas nepaspēja, un ja kāds tiešām nevar nostāvēt, tad tā lai arī pasaka, kāds noteikti palaidīs savā vietā. kas tas vispār ir? ja jūs saprotat, es ar lielāko prieku uzklausīšu jūsu viedokli, jo nu pašlaik visa tā pieklājība sāk izskatīties pēc garas un lēnas riesta dejas. dažkārt autobusos ir tik grūti no visas tās milzīgās pieklājības, jo neviens negrib sēdēt dažās brīvajās vietās, negrib tos nosodošos skatienus, tāpēc stāv kājās un aizsprosto ejas.