skolā sēdēju uz grīdas, novilcis kurpes, noņēmis siksnu un atpogājis bikšu podziņu ērtībai, un krāsoju savu tektonikas darbu melnu. krāsoju un sāku smieties. nu šausmas! es tajā esmu izgrūdis tik daudz naudas, un melns tas izskatās vienkārši pēc melnu mēslu čupas, kurā sadurti stikla un spoguļpapīra paralēlskaldņi. un krāsošana aizņēma tik ilgu laiku, šodien pat visu nepaspēju nokrāsot, jo beidzās krāsa, kas nozīmē tikai to, ka vajadzēs tajā izgrūst vēl vairāk naudas - vēl vienai krāsas tūbiņai, varbūt arī vēl vienam celtniecības putu flakonam. un tas viss izmaksājis ne tikai naudu, bet arī manas asinis. no tā pirksta, kurā iegriezu, no visām tām pārējām skrambām uz rokām, kas sūrst. krāsojot arī ieguvu tulznu uz vidēja pirksta.
man nav laika pat stresošanai. rīt izpalīdzīga kursabiedrene ar patēva mašīnu atbrauks pakaļ man un manam pašportretam, līdz ar to man šonakt tas jāpabeidz, jāizdomā kāds maģisks veids krāsas klāšanai, lai nespīdētu cauri melnais fons un gabali iepriekš klātās krāsas. un istabu arī derētu piekārtot, kauns te kādu aicināt, lai palīdzētu nostiept smago milzeni no ceturtā stāva.
Mūzika: lorn - anvil