bijām tukuma dzīvoklī, pīpējām uz ceturtā stāva balkona. madara pīpēja aiz balkona malas, kur bija vēl diezgan plats grīdas pagarinājums. baiba arī rāpās pāri balkona malai, nostājās uz grīdas pagarinājuma, sagāzās, nepaspēja pieķerties pie malas un ar īsu kliedzienu nokrita. es saļimu ceļgalos, no manis izsprāga asaras. pēkšņi madara - baibas māsa, leca viņai pakaļ, es paskatījos pār malu, baiba gulēja ar seju zemē un nekustējās, bet madara kā akrobāte iešūpojās trešā stāva balkonā, tad no tā ielēca krūmā un atspērās tajā kā batutā, dzīva piezemējoties blakus mirušajai māsai. viņa strādā ātrajā palīdzībā. paskatījās no lejas uz mums - augšā palikušajiem, pateica, ka īsti labi neatceras, kā tas jādara, bet mēģināšot, un viņa sāka krakšķināt un lauzīt māsas ķermeni kā tādu origami, tad iemeta to batuta krūmā, baiba uzlidoja atpakaļ uz ceturto stāvu, piezemējās uz kājām blakus mums - jau dzīva, ievilka elpu un no sejas ar plaukstu aizslaucīja klāt pielipušos matus. arī madara caur batuta krūmu uzlidoja augšā. ejam atpakaļ dzīvoklī, sēžam uz dīvāna. pēkšņi sāku halucinēt milzi - tas izskatās kā veidots no kopā samīcīta baltā un zilā plastilīna, tas nāk pie manis kā "it follows", es samirkšķinu acis - viņa tur vairs nav. aizeju uz vannas istabu, koridorā atkal velkas milzis, nomirkšķinu, viņš ir zudis. pēkšņi esmu pliks. es ievelku dziļu elpu, mans ķermenis piepūšas kā nepiepūsta piepūšamā lelle, es skatos vienā no savām sešām krītošajām ēnām - mans vārguļa siluets uzpūšas par svarcēlāja siluetu. es demonstrējoši paceļu rokas un sasprindzinu muskuļus, tad griežos uz riņķi kā vilciņš, skatoties uz savu sešu krītošu ēnu muskuļu izrādīšanas kaleidoskopu. modos lēnām un ar lielām grūtībām, biju kā piešūts pie gultas, atplēsu sevi no spilvena.