lmr

15:49: bija okei. visi apkārt veci, sirmi, klāti ar vecuma plankumiem, telpā milzīgi logi un drausmīgi karsti, sēžam uz sarkaniem ādas krēsliem un klausāmies, kā sasvīdusi sieviete no tukuma literātu apvienības lasa dzejoļus, kā vīriņš no ventspils spēlē klavieres. apkārt lēni kustas trausla sieviņa baltiem matiem un pudeļapakšu brillēm, visiem sirmajiem dod parakstīt lapiņu no pensionāru federācijas par to, lai pensijas neapliek ar nodokli. viņa stāv un gaida, kad vecmamma parakstīsies, rokas iespiedusi sānos, ar elkoni iebelž aiz viņas sēdošajai sievietei pa galvu un izliekas, ka nekas nav noticis. aiz manis vecam vīriņam visu laiku zvana telefons, viņš lēnām to velk ārā no kabatas un skaļāk par dzejoļu lasītāju vai klavieru spēlētāju saka - NEVARU RUNĀT, NEVARU RUNĀT. parunāju ar pamatskolas vizuālās mākslas pasniedzēju, viņa tik klusi un maigi runā, ka daļu nesadzirdēju, bet nu šķiet, ka viņa joprojām uzskata, ka rīgā visu nosaka raduraksti. vai tad tā vēl notiek? visiem patika mana kaiju apdirstā seja, rādīja man īkšķus uz augšu un sprieda par ideju, ka tā esot baigā (es pats skaidru ideju vēl neesmu saskatījis, tikai ko izplūdušu). laikam jāpievēršas kam nopietnākam, šis šķiet kā fona troksnis.