atbraukuši ciemiņi. krustmāte ar vīru un vecmammas kristiešu draudzene, un vēl kaut kādi bērni. krustmāti neesmu redzējis ļoti daudzus gadus, lai gan viņa dzīvo rīgā. pēdējo reizi atceros, man varbūt bija kādi 11 gadi, viņa atbrauca dzimšanas dienā, mēs paspēlējām badmintonu, man uzdāvināja bērnu bībeli ar tajā iespiestu naudu. un viss. mēs esam pilnīgi svešinieki. kad gulēju slimnīcā, mamma man paziņoja, ka varbūt krustmāte atnākšot pie manis ciemos. es biju drausmīgi dusmīgs, es pat saviem draugiem neļāvu nākt sevi apskatīt, jo es jutos un izskatījos drausmīgi, un tagad šī grib atjaunot kaut kādu saikni pēc desmit gadiem, kamēr es piecas dienas nemazgāts guļu palātā, kur smird pēc sūdiem no stomas maisiņa maiņas un krāc divi nelaimīgi pensionāri, kuri abi skaļi saka, ka labāk nomirtu, nekā paciestu šīs sāpes? pisies dirst, ko viņa vispār iedomājusies. viņa tā arī neatnāca.
un tagad viņi sēž un ēd, un man nav ne mazākās vēlmes iet ar viņiem runāt, kaut vai pabāzt savu galvu caur durvju aili, lai pateiktu labdien, jo tur nepārtraukti kāds runā, kāds noteikti nepamanīs, ka telpā uzradusies arī mana galva, un tad man būs jāstāv un jāgaida viņu priekšā, desmit gadus neredzētam, kamēr noklust pēdējā balss un es varu pateikt labdien un aizvākties prom, jo tāpat es nevaru ēst neko no tā, kas ir uz viņu galda, un es pavisam vienkārši negribu šo uzspiesto komunikāciju, man taču ir pilnīgi pohuj, ka kaut kad bērnībā viņa uz dienu bija atvilkusies uz baznīcu, kur es tapu kristīts. un ko pēc labdien? noteikti kādā brīdī nāks uz manu laika roba istabu, un kā tad man iet skoliņā, un lai es parādot savus mākslas darbus, iegrūdīs man plaukstā vārda dienas dāvanu, jo to nu viņai tagad spiež darīt tā viena tālā diena ar manu bēbja versiju baznīcā. un es eju no virtuves uz savu istabu, sirdī jūtot pienākumu vismaz pieklājības pēc pabāzt galvu viņu istabā un pateikt labdien, un jūtot arī to, cik ļoti, ļoti es to negribu darīt un negribu šeit pašlaik būt.
stulbenis, nu, tas taču ir tikai labdien un varbūt mazliet neveikla atrādīšanās, bet es to tik ļoti NEGRIBU! ES NEGRIBU! kā mazs bērns, bļe. es to arī vienkārši nevaru izdarīt, manas kājas pašas mani aizved garām durvīm, es bēgu no nepatīkamām situācijām un tad sevi par to šaustu.
tā vietā es pārvietojos kā rēgs. viņi zina, ka es šeit esmu, es esmu tā tumšā ēna, kas ātri slīd gar durvīm un pavisam acīmredzami no viņiem neko nevēlas.