rīt no rīta jābrauc uz plenēru, un es ļoti negribu. es negribu griezt un gruntēt preskartonu, es negribu kārtot somu, es negribu mazgāt otas, es negribu nedēļu gulēt deviņvietīgā istabā ar trim svešiniekiem, es negribu ar saviem krācieniem traucēt citu miegu, es negribu svešās vietās sāpošo vēderu un tualeti, kurā visu notiekošo var dzirdēt ārpus tās.
piektdien vakarā, kamēr es biju ciemos, pazuda kendra. vecmamma naktī noraudājusies man zvanīja, kur es pēdējo reizi esmu viņu redzējis, ieteicu pameklēt pa māju, gan jau kaut kur aiz aizvērtām durvīm guļ. trijos naktī pārrados, vārtiņi pie mājas vaļā, gaida kendru. četros naktī pamostos, kendra laiza manu seju, uztaisu reality check, viss ok un eju atpakaļ gulēt. no rīta vecmamma sāka stāstīt savus pārdzīvojumus. ka viņa domājusi, ka kendra noteikti nobraukta, ka viņa noteikti beigta, ka mežā kāds dzīvnieks viņu saplosījis un apēdis, ka viņa nekad nepārnākšot atpakaļ, visu nakti viņa noraudājusi, miega zāles neesot palīdzējušas, naktī palūgusies dievu, apģērbusies un gājusi uz savu roku meklēt. izgāja koridorā un dzirdēja aiz garāžas durvīm trokšņus. vecmamma nobijusies, bet tad viņa galvā dzirdējusi "nebaidies!", pats dievs viņai to teicis, un viņa esot kļuvusi pavisam mierīga, pavērusi durvis un izlaidusi tur iesprostoto kendru ārā. dievs viņai palīdzējis viņu atrast. un vispār, kādi man nākamnedēļai plāni esot, no trešā līdz piektajam jūnijam būšot pasaulslavens mācītājs rīgā, kaut kādā tur ķīpsalā, mēs domājam braukt, tur viņam baigās spējas dievs devis, viņš visu varot izārstēt! un man vēl tās kājas knapi kustas, paiet nevaru, brauksim tur, varbūt tu arī tiec? un tur noteikti būs daudz jauniešu, rīgā jau vispār tik daudz ticīgo ira!