vēl tikai šodien un rītdien jāsaņemas zīmēšanas skatei, un ceturtdien es varēšu izplūst. un tad vēl mazliet jāsaņemas, jo mākslas vēsturē būs eksāmens, bet nu tas būs vieglāk, materiālu lasīšana un faktu iekalšana galvā tomēr neprasa tik milzīgu piepūli, tos var iemācīties arī dažās dienās.
nesen ļoti salu pieturā, transports pēc vairākām minūtēm, visi ierāvuši galvas plecos, sarūguši. pēkšņi no pieturas ātriem soļiem prom dodas sieviete. viņa atskatās, viņai pakaļ soļo vīrietis. sieviete sāk skriet, atskatās vēlreiz, vīrietis sāk skriet viņai pakaļ. nu tik būs! gan jau nopizģījusi viņam maku, bet varbūt viņš izdarījis ko riebīgu. un nekā! viņi vienkārši skrēja uz tramvaju. visu var uztvert tik dažādi. kaimiņus es neredzu, viņus es tikai dzirdu, bet nu arī tur pēc svētdienas man ir dažādas teorijas, patiesību jau es nezinu un neuzzināšu. ja nu tā sieviete tur nemaz negrib būt? agrāk viņus vispār nebiju redzējis, mums ir pieņemts nesatikties kopīgajā koridorā. pēc balsīm aiz sienas galvā bija izveidojušies tēli - ne pārāk vecs vīrietis, muskuļots, tumši mati, noteikti spļaudās. un sieviete īsa, melnā zirgaste tik stingra, ka nostiepjas sejas āda, uz biksēm viņai noteikti spīdīgs ornaments, viņa varētu būt riebīga kuce ar maziem zobiņiem, aprunāt jebkuru par jebko un uz visiem skatīties ar samiegtām acīm.
kaimiņu vienreiz redzēju, saskrējāmies durvīs. viņš bija vecs, resns, viņa sirmie mati atkāpās un viņš oda pēc alkohola un skābiem sviedriem. un sievieti esmu redzējis tikai no mugurpuses, kad viņi trijatā pīpēja uz balkona. bija īsa, bija zirgaste.