lmr

lmr @ 15:41: biju uz atklāšanu. mašīnā satraucos, drebēju no uztraukuma un aukstuma, es pat nezināju, vai mans darbs ir pieņemts. mugurā man balts krekls ar nodzeltējušām pogām, cauri mazliet spīd tēkrekls, jo negribēju nosalt un negribēju arī izrādīt savus nosalušos krūtsgalus. veikalā nopirkām balzamu, ko man ieraut drosmei, un puķes. un viss bija labi. visi priecājoties par grupas paplašināšanos (tur visi ir reāli veci, es biju viens no retajiem, kam nebija neviena sirma mata), vispār visi priecīgi. daži paspieda man roku, daži uzslavēja.

nebija neviena no manas ģimenes. un nevienu jau arī baigi neinteresē. kad mammai paziņoju, ka mani uzaicināja uz izstādi, viņa vispār neizklausījās priecīga. kad pateicu, kuru darbu nesīšu, viņa teica, ka nezinot tādu. protams, ka nezina, darbi jau kopš janvāra stāv manā istabā, apklāti ar palagu, neviens tos neapskata. tikai es, lai noslēptu kluso dabu ar galvaskausu, ja nu vecmamma izdomā to sadedzināt vai šķīstīt svētajā ūdenī kā manas skeletgalvu zeķes, jo viņai pretīgi.

teicu viņai, ka hei, vecmamm, arī tevī ir tāda skeletgalva, dieviņš to tevī ielika, vai tev pretīgi no saviem kauliem? toreiz viņa pilnīgi apmulsa, stāvēja ar manām nu jau svētītajām zeķēm rokās un teica, lai es tādas nekad nevelku.

vakarā jābrauc uz dzimšanas dienu pie draudziņiem, kuriem arī par maniem darbiem pohuj, visi tikai grib sev manis zīmētas kartītes un mazliet apvainojas, ja neesmu kādos svētkos uzzīmējis. un nezīmēšu vairs arī.