lmr

šoreiz arī. tur ir četri velosipēdi un nekam nederīgs rolleris, kas tur apputējis stāv jau deviņus gadus, viss apkārt aizkrauts ar salūzušām lietām. atceros, ka ar rolleri vienreiz dāvis mani parāva līdzi uz skolu, mēs braucām caur dārziņiem, no ātruma un vēja man acu šķidrums tērcītēs horizontāli plūda pār vaigiem. nu vot, un neviens ar savu riteni vairs nebrauc, tiem visiem riepas izlaidušas gaisu, tie visi pa pusei salūzuši, un mans, ko izmantoju katru vasaru, katru gadu šķūnī tiek aizripināts vistālāk. izripinu tēta riteni, izripinu dāvja riteni, mammas riteni pastumju malā, es jau viss putekļos. velku no dziļuma ārā savu, riepas sprūst apkārt saliktajos nekam nederīgajos mēslos un dēļos, priekšā vēl kaut kāda sarūsējusi kanna, manu aci gandrīz izdur uz skapjaugšas nolikta tv antena, es rūcu, ar kāju izspārdu ceļu un ar roku ietriecu antenu dziļumā. sastumju nederīgos velosipēdus atpakaļ. arī manam mīkstas riepas. paskatos caur garāžas lodziņu - tur iekšā mašīna ar paceltu kapotu. pumpi tajā cūku kūtī neviens nevar atrast jau divus gadus, vienīgā iespēja ir gaisa kompresors, bet tas arī kaut kur dziļumā. domāju, ka varbūt varu piestumt riteni pie koridora durvīm uz garāžu, kur tas būtu tuvāk kompresoram, jo gar mašīnas maliņu diez vai līdz tam tikšu. durvīm priekšā kartoni, katli, kaut kāds uz koka uzlīmēts plakāts ar pērtiķi, kas ēd banānu. visu novācu, veru vaļā durvis, tur man virsū krīt smagi metāla sūdi. rūcot aizcērtu durvis, eju atvērt garāžu no mājas ārpuses. iepriekš tās bija glaunas durvis - varēja nospiest podziņu uz pults un tās pašas pacēlās uz augšu, ielocījās garāžas griestos, bet tās jau neskaitāmus gadus ir salūzušas, neviens tās nevar salabot, tagad ar pirkstiem jāsaķer miniatūras iedobes tās virsmā un jāceļ. paceļu. ceļš līdz kompresoram aizkrauts darbarīku kastēm, stūrī iesviesta dina pudele. atbrīvoju ceļu, paskatos uz durvīm, no kurām iepriekš man virsū krita metāla sūdi. tās vairs nav durvis, tās ir kļuvušas par daļu no sienas. uz roktura ir pakārts cirvis. kompresora caurulīte staipās kā telefona vads un (paldies dievam) tā garumā izstiepjas arī ārpus garāžas, bet ai, nē, tai ir nomainīts uzgalis, vajadzīgais mētājas uz grīdas. mēģinu nodabūt nost pašreizējo, es skrūvēju un raustu, bet nevaru un nevaru to nodabūt nost. zvanu tētim. ārpus zonas. rūcu, raustu. stulbais uzgalis netīrs, rokas melnas, apkārt nav nevienas lupatiņas. zvana tētis, raustās, noliek, zvana vēlreiz, paskaidro mehānismu, viss okei, nomainu uzgali. meklēju kontaktligzdu. tās nekur nav. kaut kāda viena pārkarināta pār ledusskapi, kas arī ir garāžā, bet tā karājas vienā kailā vadā. ieraugu vēl vienu. griestos! fakin griestos. kompresora vads tik tālu nesniedzas, grabažu pārpilnības ragā jāmeklē pagarinātājs. atrodu, pielaižu riepas ar gaisu. aizstumju ciet durvis. izripoju uz ielas, pabraucu gabaliņu un viss, es minos, bet velosipēds neripo uz priekšu, tas arī ir čupā. kad tas vēlas, es varu pamīties, un tad atkal ne. uzstumjos kalnā, apsēžos un neminoties ripoju no tā lejā uz savu smilgu lauku. tur es uzpīpēju un skatos, kā kamene lido, skatos, kā dārziņos dedzina kūlu. stumjos atpakaļ meža kalnā, saspraužu ātruma pārslēdzējos vizbulītes, salasu pušķi sev un no kalniņa aizripoju mājās.