šodien pamostos, pēkšņi mamma saka, ka jābrauc, ka viņai šodien daudz jādara, tāpēc vajadzētu jau tagad aizvest to darbu. man uz galvas taukains ērkulis, zobi man netīri, es šo to darbā ātri pielaboju ar putekļainu ogles gabalu, mēs aizbraucam uz veikalu, jo mājas nav matu lakas, ar ko nofiksēt ogli. atceros, ka man rīgā beigusies zobu pasta. paņemu kaut kādu herbālo.
- tev tāda derēs?
- kāpēc lai nederētu?
- varbūt paņem šito ar baltinošu efektu.
- kādēļ? jo tai virsū ir kafijas tasīte un vīna glāze?
- jā!
nuja. kaut kad pirku arī šveices nazi, toreiz arī tika izšķirtas manas prioritātes, jo bija jāizvēlas starp gandrīz identiskiem nažiem, tikai vienam vēl bija skrūvgriezis, bet otram - korķviļķis. nopirku otro.
pie kases atceros, ka neesmu uzrakstījis darbam nosaukumu, mammai arī somā pēkšņi nav nekā, ar ko uzrakstīt, viņa veikalā aizskrien pēc acu zīmuļa. visu nopērkam, braucam, visur pilns ar mašīnām, darbu nodošanas vieta ir tieši blakus katoļu baznīcai, bet tur kāzas. paraustu durvis, tās ciet. zvanu skolotājai, paceļ viņas vīrs, jo sieva aizņemta, bēniņos karinot veļu, lai es atzvanot pēc piecām minūtēm. laika vairs nav, ar mammu braucam uz staciju, kur no darba jāsagaida dāvis ar brokastīm. izkāpju ārā no mašīnas, dāvis iesēžas manā vietā un ēd. piezvanu skolotājai, viņa saka, ka tādā gadījumā lai es darbu nesot pa taisno uz galeriju, bet ja tur ciet, tad es varot atstāt pie viņas mājās, un ka vispār visi mani mīļi gaidot un ļoti vēloties redzēt manu "nemirstīgo mākslu", es klausos, kamēr vēroju pohainus zigzagā ejošus cilvēkus, kuri apspriež to, vai nopirkuši prezervatīvus, un gandrīz sāku smieties, jo viņi no manis vispār neko nav redzējuši kādus sešus gadus, viņi gaida no manis ko satriecošu, bet mašīnas aizmugurējā sēdeklī novietots vienīgais darbs, kas kaut mazliet saistīts ar izstādes tēmu, un bļāviens, tas ir tas, kurā bomzis apčurā betona stroiku. mana nemirstīgā māksla, skolnieks pārspējis skolotāju, viņi nevarot sagaidīt manu satriecošo darbu. HĀ! nopērku narvesenā košļenes, lai vismaz elpa man nesmirdētu, kamēr nododu darbu. dāvis paēd, braucam uz galeriju. brīva vieta mašīnai ir tikai pie luterāņu baznīcas, tur izvelku gleznu saulītē, nopūšu ar matu laku, otrā pusē ar acu zīmuli uzrakstu nosaukumu un pagājušo gadu, paķeru audeklu aiz šķērskokiem un nesu. galerijā kaut kāda sarūsējusi ekspozīcija, pie manis pienāk sarkanmate, es saku, ka nesu darbu izstādei. vai es esot tas jaunais mākslinieks. jājā. viņa atceroties manu diplomdarbu pirms sešiem gadiem, es smaidu un slauku dūrē puņķus.