lmr

[info]lmr @ 19:24: es pieceļos no krēsla un iekrītu dīvānā, es izslīdu no dīvāna un iekrītu klubkrēslā, izslīdu no tā un guļu uz grīdas, skatos griestos un domāju par to, cik drausmīgi slinks esmu kļuvis. līdz skatei palicis mazāk par mēnesi, un es esmu iesācis tieši neko. un naudas materiāliem arī nav, tādēļ es pieslienos kājās, atspiežos pret sienu, nopūšos, uzvelku zābakus, uzmetu mugurā jaku un eju par pēdējām kapeikām sev nopirkt alu.

no rīta aizbraucu uz anatomiju. tā ir kļuvusi apbrīnojami garlaicīga, drīzulis visu interesanto rāda un stāsta tikai tiem, kas sēž pirmajā rindā telpas labajā malā. muskuļus shematiski uzzīmēt ir grūti, tādēļ viņš pastāsta tikai to, kas jau rakstīts viņa grāmatā, un pavicina sakaltušu, brūnu ceļa locītavu. garlaicības dēļ ar rebeku sarunājām, ka vienu nedēļu uz stundu ies viņa, otru es, un noviltosim viens otra parakstu atzīmēšanās lapā. šoreiz parakstu noviltot man palūdza arī madara. es sēžu, lasu dorianu greju un gaidu, kamēr lapa atklīdīs pie manis. izvelku no penāļa trīs pildspalvas. vienu melnu tintes, otru melnu lodīšu un vēl arī zilo, katram parakstam citu. pāris reizes noviltoju parakstus kladē, tad man padod lapu un es ieraugu, ka kāds jau ir parakstījies viņu vietā, un es nemaz nebiju priecīgs! madara man par paraksta viltošanu bija apsolījusi cukurgailīti, un kas tagad būs - kam tas tiks? (cukurgailītis, vispār veseli divi, tik un tā tika man)

zīmēšanas vietā aizstaigāju apskatīt aborigēnu un papuasu mākslu. es biju tādā sajūsmā! maskām gliemežvāku acis, putna spalvu uzacis, loceklis saaug kopā ar degunu, auglības dieviete palēkusies gaisā platām kājām un mīlīgām sprogām. un tie gleznojumi ar sievietēm, kuras vāc zalkša olas vai kaut kādus tur kāpuriņus, un tas viss no augšpuses, sievietes attēlotas kā tādi roku pakavi, kā bumerangi. un tad kāpuru pusdienas, bumerangi sēž ap ovāliem traukiem, uz kuriem kāpuri, blakus nolikts uzduramais iesms. viss kontrastainos punktos un vibrē acīs kā optiskā ilūzija. varavīksnes čūskas, koka zobeni, peņu futlāri, zārki no kokiem, kuriem vidu izēduši parazīti. es viņus ļoti jūtu. es varētu puspliks transā kratīties dubļos ap ugunskuru ar ap vēderu apsietu senču masku, bet es varētu arī pilnīgi pretēji sēdēt milzīgā dzīvoklī kaut kāda mūsdienu kultūras pulsā. varbūt manās zeķēs pat nebūtu caurumu. un abi varianti man patīk vienādi.

Reply

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Powered by Sviesta Ciba