lmr

lmr @ 20:02: ar autoskolu esmu tik lēns. ceru, ka braukšanas pabeigšu līdz līguma beigām. šodien no rīta vēlreiz mazliet atkārtoju, nopirku veikalā cigaretes un cukurgailīti. kratījos tramvajā ar bezbiļetnieku dzērāju. gribēju palaist apsēsties, lai neuzgāžas man virsū, bet tad pārdomāju, jo es galu galā par to kratekli maksāju, un lai jau viņš cenšas noturēties. csdd visi tik atsaucīgi un jauki, nokārtoju bez nevienas kļūdas un braucu mājās priecīgs un ar cukurgailīti mutē.

zīmēšanas modele ļoti bieži izlokās. stāv plika un tad dejo locīšanās deju, un man austiņās skan prodigy, un viņa dejo tieši ritmā un gandrīz nokrīt no podesta.

nesen domāju par olu. un bāc! iesit olu bļodiņā, un ārā iznāk negatavs cālis. tur iekšā ir viss! viss tas kods, kā cālim augt zem mammas miesas siltuma vai inkubatorā. bļodiņā ir negatavas cāļa acis, cāļa spalviņas, cāļa skelets, knābis, mēlīte, spārni, reptiļainā kāju ādiņa ar nadziņiem, tur ir negatavas cāļa sirsniņas kods. un tad tu to sakul un uzcep cāļa kulteni. vai atdali baltumu no dzeltenuma un uztaisi bezē cepumus. cik absurdi ir tas? no tā sanāk cepumi, ceptas un vārītas olas un sasodīts cālis, un to pievieno vēl visur kur.
vienmēr esmu pieņēmis, ka visi bērnībā ir mēģinājuši izperēt olu. es atceros savu ligzdu no šalles.

bērnībā es mēģināju izteikt garu un nesakarīgu skaņu virkni un klusībā cerēju, ka es būšu vienīgais visā pasaulē, kas to jebkad ir pateicis, it kā tai būtu jebkāda vērtība, ja neskaita to, ka tā būtu pirmā un vienīgā. vēlme būt vienīgajam un pirmajam jau tad. bet nu viss jau notiek tikai vienreiz, nekas nevar būt pilnīga kopija kam citam.