lmr

kaut kāds pagrimums. guļu uz grīdas, apkārt man krāsas, papīri, lupatas un vīns, es visa vidū pats kā lupata izklājies, slauku ar sevi grīdu. eju no stundām prom ātrāk, nāku uz tām vēlāk, visur izplūstu. 

vienmēr esmu gribējis dzīvot interesanti. nu, darīt visādas lietas, kas notiek filmās. tā vietā es neko nedaru un mana dzīve mazliet atgādina sūdīgu indie filmu. dažkārt pie sienas pielieku glāzi un klausos, kā kaimiņi pišas, un manī ieplūst tāds adrenalīns, it kā kāds tūliņ klauvēs pie durvīm, kāds ieraudzīs, ka es te stāvu un klausos, ausi pie glāzes apakšas pielicis, mana sirds sitas ātrāk un spēcīgāk, kopā ar pukstiem no manām plaušām sit ārā gaisu. un visu var dzirdēt - ja kunkst tikai viens, tad otrs ir aizņemts. tā visa laikā viņi mēdz dusmīgi runāt. viņi mēdz nevis pieklauvēt, bet sist ar kāju pa durvīm un izlikties par policiju, un līdz ar sitieniem pa viņu durvīm līdzi grab arī manas, ieiet un spēcīgi aizcērt. vispār jau viņi visu laiku runā dusmīgā balsī, tur dzirdama stikla pudeļu ripošana, dusmīgi soļi, dažkārt šķiet, ka kāds kādu tur noslepkavos. kāds izšaus, lode izies caur miesu, tad sienu, caur glāzi trāpīs manā uzklausošajā ausī, es beigts nokritīšu un saulstars spīdēs caur caurumu sienā, tad tur parādīsies kaimiņa acs. nu, aptuveni tāda filma. 

dažkārt domāju, ko teiktu mans bērnības es, ja satiktu mani tagad. man šķiet, ka viņš teiktu fui un tad dziedātu https://www.youtube.com/watch?v=D41TA2pr9Oc

gleznojam modeli. viņa sēž savā leoparda raksta džemperī, aktīvi kustina vēderu, izpilda kaut kādus tur vingrinājumus. vienreiz kursa biedrene pavaicāja, kādēļ viņa tā darot, viņa sāka skaidrot, beigās vēl rādīja, kā salocīt pirkstus, ja sirds sāp - salocīsi un pārstās sāpēt, viņa ar draugiem kopā šitā pirkstus lokot. par visiem darbiem saka "ņu super!" un ik pa laikam saka stulbus jokus, it kā viņai kāds ieroci pie pieres turētu - ja viņa pēc starpbrīža neko nepateiks, cauri būs, jo klusums ir nāvējošs. man riebjas tie, kuri nevar paklusēt.

nācu mājās, man ļoti patīk šis laiks, atgādina pavasari, kad es pats jūtos kā pumpurs, un reizē mazliet rudeni - ar to sparu sākt mācīties. un visur ir sūdi. tā sasodītā taciņa mājas pagalmā, kuru izmantoju, kad eju atpakaļ no veikala, ir kaisīta ar stikla lauskām un mēsliem, pa logu izlidinātām kurpēm, tām blakus dvuļas, kāds pa logu izgrūdis arī savu sasodīto dīvānu, kas izšķīdis apsnigušā zālē, apkārt ložņā kaķi.

man patīk, kā montiņa zīmē. pat ģipši izskatās miesīgi, viņa ēno apļojot ap formu, izskatās tā slāņaini, sākumā tādi kā asinsvadi un nervi, tad viss pārējais kā koka gadskārtas. viņa būs lieliska tēlniece.

pirmdien ar lū uzpīpējām par daudz un bijām pilnīgi stulbi, nevarējām atcerēties alfabētu, es nespēju atcerēties arī reizrēķinu. skatījāmies baraku, sākumā es biju sajūsmā, bet pēc tam mēs nespējām noticēt, ka tā tas tiešām ir, jo izskatījās pēc citas planētas, kur migla pār kalniem plūst kā ūdenskritums, kur visam tam skaistumam paralēli cilvēki strādā fabrikās plecu pie pleca, lai radītu to, ko varu nopirkt veikalā. ir cilvēki, kas strādā par dzīvu cāļu spārniņu atlauzējiem. vienā brīdī vairs nespējām izturēt lielās šausmas un uzlikām barbarellu, kur džeina fonda dodas kosmosa misijā un atklāj seksu.

divdesmit pirmais gadsimts! kaut kur citviet sēž ķirurgs pie da vinči mašīnas, skatās ekrānā un kā videospēlē ložņā pa pacienta iekšām, viņam ir divas rociņas, katra vadāma ar pirkstiem, mehāniskajās rociņās ir skalpelis, kas var arī piededzināt, knaiblītes, ir sasodīts mini maisiņš, kurā iekraut no iekšām izgriezto, lai var pa caurulīti izvilkt ārā. nākotne ir tagad! un tam visam paralēli es dzīvoju pilnīgā čuhņā fakin galvaspilsētā. šķības laternas, tie stulbie košļeņu pleķi visur, it kā cilvēki kā putni piedirstu ietves no dzegām, šķības, plānas sienas, līki griesti, caurumi visur, gultai cauri spiežas koka redeles, balkonu margas tiek izrotātas ar remonta pārpalikumiem, tramvajā kratos kā jāšanas rotaļā uz vectēva ceļgala, apkārt viss iesūnojis, izdilis, salāpīts un salūzis.

vēl kāds ir nopizģījis manu mazo glezniņu, kurā es sniegā mīžu rebekas vārdu. to viņa gribēja uz ziemassvētkiem un es esmu dusmīgs.

man nekas nav skaidrs.