lmr

lmr @ 10:31: ceturtdien jutos drausmīgi, četros pa dienu aizmigu, kuņģī šļakstījās ūdens. vakarā piecēlos, joprojām jutos slikti, noskatījos samsaru un visu nakti pusmiegā murgoju, ka esmu tibetiešu mūks, kas tikko saslaucījis kopā visu krāsaino smilšu mandalu bezkrāsas čupā, un visu sasodīto nakti es šķiroju smilšu graudiņus pa krāsām. vienos naktī nosvīdis un reibstošu galvu padzēros ūdeni un turpināju šķirot tos stulbos graudiņus.

atsākusies skola. brīvstundā visi iet ēst. daži nozūd kaut kur vieni paši, bet lielākā daļa kopīgi soļo uz kādu dārgo ēstuvi, kur viņi dzer ūdeni no stikla pudelēm un ēd arī saldo. parasti eju ēst lejā, jo tur lēti. un bāc, man tā ēdnīca šķiet tieši tāda, kādai akadēmijā jābūt, kaut kāds pilnīgs sviests - baltas sienas ar milzīga celulīta reljefu, pie sienas milzīgs, nekad neiedegts gaismas objekts uz pusēm pāršķelta apelsīna formā, uz grīdas podiņā neīsti ziedi ar taureņiem un tādām kā pūkainām olām, galdiņi vai nu ļoti augsti, vai arī nedaudz virs ceļgaliem, griesti salikti no tumši zilām metāla plāksnēm, katrā stūrī pa skrūvei, plākšņu krustpunktos ir spuldzītes, daļa nedeg, bet degošās liek griestiem izskatīties pēc sprādzieniem, jo visas skrūvju galviņas met ēnas.

vienreiz biju plikām pēdām izgājis pagalmā, un pēkšņi man priekšā no zāģa apakšas izlīda milzīgs zalktis un aizslīdēja uz krūmu. es klusi salēcos un biju šausmīgi pārsteigts un no pārsteiguma arī sabijies, jo brīvā dabā tik lielu čūsku vēl nebiju redzējis, un ne tik tuvu, un ne tik negaidīti, tāds pilnīgs pretstats sastingušajai apkārtnei aizlīkumo man gar kāju. iegāju iekšā, mēģināju pateikt, ka tikko redzēju milzu čūsku, un es nevarēju, es nevarēju parunāt, ārā nāca tikai zilbes, es biju šokā, es biju šokā arī par to, ka es nevarēju parunāt.