lmr

lmr @ 10:46: otrdien biju šļūkt pa dzegužkalnu. tur visi kliedz, es no kalna lejā lielā ātrumā slīdu uz sava sarkanā ābolīša, sigita uz miskastes maisa neslīd nemaz, es viņu stumju un smejos, un puņķi man tek un kāju pirksti atsaluši, un rīga visapkārt spīd. pēc tam gājām dzert karstvīnu, sigita mazgāja traukus, kamēr es fotošopā ielīmēju viņas darba kolēģi igaunijas prezidenta kāzu bildē.

kaimiņiem kādu ilgu laiku atpakaļ nomira mazs klēpju sunītis. viņi to apraka savā pagalmā, uzlika arī kapakmeni. katru vakaru viņi tur dedzina svecītes.

dažkārt, kad esmu tukumā, izdomāju ieiet vannā, jo rīgā man tādas iespējas nav. nu, un es gaidu baigo baudu. noģērbjos, lieku kāju ūdenī, un tas jau atkal pārāk karsts. lēnām ielieku otru kāju, ap apakšstilbiem putu kontūras, un tad es lēnām apsēžos, skatos veļasmašīnas pulkstenī, cik ilgi es mokos. ja kādu ekstremitāti pakustina, tā uzreiz sāk degt. pēc apgulšanās jau gribu kāpt ārā, izlieku kājas uz apmales, atgāžu galvu, rokas pārkarinu pār malām, tvaikoju un domāju, ar kuru no uz vannas malas saliktajām birstēm vecmamma tīra kaķa kasti, un ka tikai tā neiekrīt pie manis ūdenī. skatos veļas mašīnas pulkstenī, es nedrīkstu kāpt ārā pārāk ātri, jo tad lielais ūdens daudzums būs izlietots velti, tad jau varēju arī dušā iet. bērnībā mums bija tikai vanna, tad arī bija vannas putas, kas cēlās un gāja gandrīz pāri malām, tajās varēja slēpties, no tām varēja uztaisīt putu pili, apkārt peldēja gumijas mantiņas. bet tagad nekā tajās vannās nav. es sēžu zaļā ūdenī, putas no lētas dušas želejas plok pie kājām, ir pārāk karsti, es esmu pārāk garš, pat pilnīgi iegremdēties nevaru, vienīgās izklaides ir dziļa elpošana un skatīšanās, kā krūškurvis paceļas un iegrimst ūdenī, kāju matiņu zemūdens kustības vērošana, un vēl tie krunkainie reptiļu pirksti, visa plaukstas ādā tuvplānā izskatās pēc izšuvuma. un viss.

vecmamma atver manas durvis un, pāri slieksnim nepārkāpusi, skatās pa manu logu, smaida un raustās, un stāsta man, cik daudz dzērājšoferiem svētkos atņemtas tiesības, kur kāds nomiris, ka lāstekas krītot cilvēkiem uz galvas un traumējot, ka tauta pilnīgi traka paliekot un gals nākot. es paskatos uz viņu un pasmaidu, viņa pasmaida pretī, piever durvis un pazūd. pēc tam virtuvē pusdienoju, lieku mutē plovu, viņa sāk stāstīt par lielajām kaku čupām, kuras suņi atstājuši, un mazā sunīte šodien neesot čurājusi, gan jau istabu kaut kur piečurājusi, un nevajagot tik daudz ēst dot suņiem, resni paliek un daudz dirš, kaķis arī kādu čupu atstājis, pat iedomāties nevarot, ka tāds mazs ķermenis var atstāt ko tādu. es pasmaidu, viņa arī, pienāk pie maizes kastes, izņem baltmaizes galiņu un iedot resnajai dirsējai roksanai.